Šī lapa ir izdrukāta no LELB svētdienas skola
Interneta adrese:
http://svskola.lelb.lv/lv/?ct=kdavana&fu=read&id=28
Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi." Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi." Tad Jēzus tam sacīja: "Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt." Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: "To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi." Tad Jēzus viņam saka: "Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot." Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.
Gavēņa laiks baznīcā bieži tiek novērtēts kā kaut kas grūts, bēdīgs un iegrožojošs. Jā, un varbūt, kāds vērotājs no malas līdzjūtīgi vēl piebildīs: “Nabaga kristieši... Tagad viņi neko nedrīkst...”Nenoliegšu, ka nožēlot un atgriezties nav viegls un nav priecīgs pasākums. Taču ir jāatceras, ka gavēnis ir ceļš uz patiesu brīvību un prieka pilnību. Pat tad, ja tas prasītu daudz ko atstāt aiz muguras, tas ir ceļš cerībā uz Dieva žēlastību. Diez vai kāds apšaubītu to, ka tas ir labi, ja kāds sportists cītīgi gatavojas sacensībām. Tāpat būs ar ārstu ieteiktām diētām un zālēm, lai iegūtu veselību. Tā, manuprāt, arī kristīgā baznīca gatavojas lieldienām ar lielo četrdesmit dienu gavēni, lai piedzīvotu no jauna Kristus augšāmcelšanos.
Tāpat šī Mateja evaņģēlija ceturtā nodaļa mums atgādina par mūsu pestītāja cīņām, kārdinājumiem, uzvarām un skaidrības meklējumiem tuksnesī. Tikko kristībās viņam bija atskanējis vārds no debesīm: “Tu esi Dieva Dēls”, taču pirms savs misijas sākuma viņam ir vajadzīgs laiks tuksnesī. Mums arī, jo pirms sākam kalpot citiem ar evaņģēlija vēsti, mums ir jātiek skaidrībā ar savu ticību.
Bībelē šim laika nogrieznim, kas saistīts ar skaitli četrdesmit, ir īpaša vēsture. Israēla tauta savā ceļā uz apsolīto zemi pavadīja 40 gadus tuksnesī. Tur bija grūtības cīņas un pārbaudījumi, bet tas bija Dieva dots ceļš uz brīvību un svēts aicinājums novērsties no elkiem un grēkiem. Vienā no saviļņojošākajiem notikumiem pestīšanas vēsturē Mozus, Dieva aicināts, uzkāpa Sinaja kalnā un tur pavadīja 40 dienas. Tur viņš skatīja Dieva godību un pierakstīja baušļus. Atcerēsimies arī to, ka Mozus kāpa tur arī otru reizi, lai aizlūgtu un gavētu savas tautas grēku dēļ 40 dienas un tika uzklausīts – Israēls netika izdeldēts(5.Moz. 10:10). Bet iemantojot apsolīto zemi, bija laiks, kad “Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un Tas Kungs tos nodeva filistiešu rokās četrdesmit gadus.” (Soģu. 13:1) Arī pravietis Elija pavadīja bēgļu gaitās četrdesmit dienas. Tikko bija izcīnīta apbrīnojama uzvara – Dievs bija atklājies savā lielajā spēkā, tauta atgriezās pie Tā Kunga. Bet Elijam bija jābēg. Viņš pat vēlējās mirt, taču Dievs viņu sargāja, uzturēja un svētīja ar savu atklāsmi (1.Ķēn. 18 un 19.). Apbrīnojama ir arī pravieša Jonas vēsts, kurš aicināja vareno Ninives pilsētu atgriezties no grēkiem. Viņiem Dievs deva laiku – četrdesmit dienas. Un tauta atgriezās un dzīvoja.
Sastapšanās ar Ļauno Jēzum ir pazīstama no mazām dienām. Arī Viņa piedzīvojums tuksnesī nebija izņēmums. Jēzus tika kārdināts ar to, kas Viņš ir. Trīs reizes viņam sātans izvirzīja nosacījumu – Ja tu esi Dieva dēls, tad Tev jādara brīnumi, jāiegūst gods un vara. Ticiet vai nē, arī mēs paši dažkārt neatpaliekam no Velna, kad gribam Jēzum sacīt priekšā to, kas Viņam būtu jādara. Arī tad, kad gavēnis kļūst par mūsu lielīšanos vai žēlošanos vai arī līdzeklis ar ko nelietīgi manipulēt. Gavēnis ir brīvības un Diev-tuvības meklējumi, kur galvenais iegūt svētīgas dzīves ieradumus ceļā uz debesu valstību. Ne velti tieši luteriskās baznīcas vēsts brāļus un māsas Kristū brīdina, ka veltīgi ir ar savu dievbijību censties kaut ko nopelnīt pie Dieva. Arī Jēzus pats kritizēja farizejisko liekulību. Gavēnim ir jēga, ja tā ir vienkārša, mīlestības pilna ticības izpausme. Tad tā ir nepiedauzīga, neuzspiesta, nepārspīlēta un līdz ar to nekaitīga un svētīga miesai un dvēselei.
Jēzus bija kārdināts, tikai bez grēka. Jēzus iet kopā ar mums mūsu ceļos, Dieva tautas ceļos, lai galā mēs visi svinētu uzvaru. Israēla tauta aizmirsa savu aicinājumu un ilgojās pēc Ēģiptes gaļas podiem, kaut tas maksātu ar brīvības zaudēšanu. Jēzus atgādina arī šodien, ka cilvēka uzturs ir arī Dieva vārds, kas atnes patiesu brīvības un labklājības atelpu. Tur, kur tauta gribēja Dievu kārdināt un zīmes prasīt, Jēzus to atsakās prasīt, dzīvojot kā viens no mums. Kur tauta pakļāvās pasaulīgajiem elkiem, Jēzus atsakās no pasaulīgās varas, ko piedāvā velns. Gods manta un vara, tās ir trīs lietas, ko parasti kā galveno uzsver tas, kurš vēlas izsisties uz priekšu. Bet tie ir trīs ceļi, pa kuriem Jēzus negribēja iet. Jēzus atnāca lai grieztu otrādi velna pasaules kārtību un vērtības. Augstprātības vietā pazemību. Elku vietā dievbijību. Maizes, mantas un varas vietā īpaši gavēņa laikam Jēzus liek mums pie sirds to, kas patiesi atbrīvo, attīra un apmierina cilvēka dvēseli t.i.: Dieva vārds, lūgšana un gavēnis (Marka 9:29).
Katram no mums ir kāda sāpe un vajadzība, ko risināt ar Dieva palīgu. Mums ir arī prieks un pateicība, ar ko mēs varētu cits citam kalpot šī gada ceļā uz Lieldienām, ar ko mēs varētu doties Dieva valstības piepildījuma meklējumos. Vienam tās būs rūpes par veselību cīņā pret kaitīgu dzīves veidu, kas saistīts ar alkoholismu, smēķēšanu vai pat mazkustīgu dzīves veidu un otrādi. Cits meklēs vairāk miera dvēselei cīnoties pret slikto gara stāvokli, depresiju un dusmām. Cits var būt pārrevidēs sava laika sadalījumu – vairāk Dievam, līdzcilvēkiem un mazāk pārmērīgam darbam, TV un pasaulīgām izklaidēm. Cits atturēsies no saldumiem un izlaidības. U.t.t. Bet it visā zelta vārdi piederēs sv. Pāvilam: “Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt”(1.Kor. 6:12). Tas nozīmē gavēņa laikā pa īstam praktizēt kristīgu brīvību un dzīvot un vingrināties tajā kārtībā, bez kuras neaug un nenostiprinās ticība cilvēkā.
“Gavēnis ir mīlestības un atbildības zīme, garīga brieduma un brīvības liecība, ne važas, bet žēlastība.” (bīskaps Theo Sorg)
Tā gavēt Kristus ciešanu laikā nozīmē atklāt gavēni katru reizi no jauna. Tas patiesībā nozīmē atrast tādu laiku Dievam, kas sagādā svētību un paliekošu prieku un mieru dvēselei.
Mācītājs Ivars Jēkabsons