Vēsture 

LATVIJAS LUTERĀŅU BAZNĪCAS

SVĒTDIENAS SKOLU
VĒSTURE

    Kā radās un attīstījās svētdienas skolas Latvijā? 
    Ko tās dara šodien?
Tie ir jautājumi, uz kuriem meklējam atbildes mūsu svētdienas skolas mājas lapas vēstures daļā.

    Liels paldies ir jāsaka teoloģijas maģistrei Elmīrai Cacurei, kas savā grāmatā par Latvijas luterāņu svētdienas skolas vēsturi ir apkopojusi daudz dažādu materiālu. (tos var apskatīt Vēstures apakšsadaļās no Ievada līdz Statistikai)

    Elmīra Cacure ir beigusi LVU Filoloģijas fakultāti (1988) un LU Teoloģijas fakultātes maģistrantūru (1996). Studējusi psiholoģiju LU (1998–2000). Vairāk nekā 15 gadus strādājusi par kristīgās literatūras literāro redaktori un korektori. 
   Šobrīd –“Teoloģijas Žurnāla” literārā redaktore un korektore.
    LZA Terminoloģijas komisijas Teoloģijas terminoloģijas apakškomisijas priekšsēdētāja (2005–).
    Lasījusi lekcijas Latvijas Luterāņu baznīcas svētdienas skolas skolotāju kursos (1998–2005); bijusi Svētdienas skolu komisijas locekle (2004–2006).

    

        Grāmatas noslēgumā Elmīra dalās vēstures materiālu veidošanas pieredzē:

    Ar svētdienas skolu vēsturi ir tāpat kā ar konkrētu cilvēku – ja viņam ir kādi sasniegumi darbā vai viņš izdarījis ko labu otram cilvēkam, vai arī, gluži otrādi, viņam ir kāda īpaša problēma un “iemīļots” grēks, mēs gribam ieskatīties viņa pagātnē, lai redzētu, kā tas sācies. Kā veidojies viņa raksturs, kāda bijusi audzināšana, kādas prasmes un kādu izglītību šis cilvēks ieguvis, kādas grūtības un neveiksmes viņš piedzīvojis. To zinot, mēs varam viņam palīdzēt risināt viņa problēmas vai plānot nākotni, tādējādi viņš var dzīvot pēc iespējas piepildītu dzīvi, kā Dievs to viņam iecerējis un tai vietā, kur viņš var būt visnoderīgākais un vislabāk īstenot savas spējas un dotumus. Droši vien jūs varētu minēt arī negatīvus piemērus, – kādu postu cilvēkam var nodarīt pat vislabākie padomi un palīdzība, ja, tos sniedzot, netiek ņemta vērā viņa dzīves pieredze, attiecības ar citiem cilvēkiem utt., citiem vārdiem, šis cilvēks pats un viņa attīstības biogrāfija.

    Arī svētdienas skolai ir šāda biogrāfija, kurā ir daudz pamācošu, noderīgu un svētīgu faktu, bet ir arī neveiksmes, problēmas, grūtības. Gan visas Latvijas svētdienas skolu, gan atsevišķu draudžu svētdienas skolas vēstures pētīšana palīdz mums iepazīt to labo un vērtīgo, kas ir bijis, lai ar pagātnes ieguvumiem bagātinātu šodienas dzīvi, un arī ļauj uzzināt to ne vienmēr veiksmīgo un problemātisko, no kā vajadzētu izvairīties turpmāk un ko vajadzētu risināt un pārvarēt.

    Turklāt svētdienas skolu vēsture nav kāds abstrakts fenomens. To ir veidojuši un veido konkrēti cilvēki, kuriem ir unikāls dzīvesstāsts un pieredze. Būtu ļoti žēl to visu laist zudībā. Apkopojot cilvēku atmiņas, uzklausot viņu dzīvesstāstus, dokumentējot notikumus un aktivitātes, fotografējot un vācot materiālus, mēs varam piedalīties svētdienas skolu vēstures tapšanā un netiešā veidā arī nākotnes veidošanā. Svarīgi ir to darīt no brīva prāta, ne kā apgrūtinošu pienākumu, bet kā interesantu iespēju, darbu, kas bagātina arī pašu tā darītāju.

   Visbeidzot dažas ierosmes, kas būtu jāņem vērā, apkopojot un sistematizējot savas draudzes svētdienas skolas vēstures materiālus:

  1. svētdienas skolas izveidošanas gads,
  2. skolas atrašanās vieta,
  3. skolotāji, kas kalpojuši svētdienas skolā,
  4. bērnu skaits klasēs pa vecumposmiem un kopā gadā,
  5. svarīgākie notikumi, aktivitātes,
  6. ilustratīvais materiāls, ko pievienot tekstam, – fotogrāfijas, afišas, svētdienas skolas beigšanas apliecības u. c. (svarīgi ir jau sākotnēji to aprakstīt un datēt, lai vēlāk, gadiem ejot un atmiņām “ierūsējot”, nerastos grūtības),
  7. skolotāju atmiņas, ieteikumi,
  8. īss pārskats par darba veiksmēm un neveiksmēm, grūtībām.

   Nešaubos, ka šis pētnieciskais darbs sniegs prieku un gandarījumu tā veicējiem un interesantu informāciju un jaunas ierosmes tā augļu baudītājiem.

Lai mums visiem izdodas!
 
 *   *   *   *   *