Elmīra Cacure, mag. theol.
Lai gan kristīgajā baznīcā bērni vienmēr ir tikuši mācīti ticībā, svētdienas skolas vēsture nav nemaz tik sena. Par svētdienas skolas dibinātāju pasaulē tiek uzskatīts Anglijas grāmatizdevējs Roberts Reikss (Raikes), kurš 1780. gadā Glosterā ierīkoja svētdienas skolu novārtā pamestiem bērniem un ar brīvprātīgu darbinieku palīdzību mācīja viņiem lasīt un iepazīstināja ar Bībeles stāstiem un katehismu.[1] Reiksa nolūki nebija tīri reliģiski, bet vispārpedagoģiski. 1803. gadā Londonā nodibinājās Londonas Svētdienas skolu apvienība, kas pārņēma un izplatīja tālāk Reiksa idejas. Pēc 1870. g., kad Anglijā izveidoja vispārēju obligātu tautskolu, svētdienas skola savu darbību koncentrēja tīri reliģiskā jomā.[2] Pēc Anglijas parauga svētdienas skolas 18. gs. beigās, 19. gs. sākumā nodibinājās arī Vācijā. Tās bija divu stundu ilgas nodarbības lasīšanā, Bībeles vēsturē un katehismā bērniem, kuri neapmeklēja skolu.[3]
Tātad pirmo svētdienas skolu mērķi un saturs atšķīrās no mūsdienu svētdienas skolām draudzēs. Sākumā vienīgie mācību līdzekļi bija Bībele, katehisms un Dziesmu grāmata. Citi mācību materiāli svētdienas skolās parādījās kopš 19. gs. sākuma un vidus.
Mūsdienu svētdienas skolas nodarbības pasaulē lielākoties notiek stundu vai nedaudz ilgāk; tās parasti notur draudžu locekļi laji, kuriem ir priekšzināšanas ticības pamatos vai arī viņiem tiek prasīts apgūt noteiktu zināšanu minimumu vai iegūt kādu īpašu izglītību. Svētdienas skolas nodarbības mēdz notikt gan pirms dievkalpojuma, gan pēc tā vai arī tā laikā. Dažviet pastāv arī svētdienas skolas pieaugušajiem – viņi tiek apmācīti savrup tai laikā, kad mācās viņu bērni. Mūsdienu svētdienas skolās tiek ņemtas vērā bērnu vecumposmu attīstības īpatnības un svarīga loma ir dažādiem metodiskajiem materiāliem.
Lai pievērstos svētdienas skolu izveidei Latvijas Luterāņu baznīcā, vispirms īsi jāaplūko, kāda bija bērnu reliģiskā apmācība luterāņu baznīcā un skolā Latvijā.
Pirmās latviešu skolas radās 17. gs. 2. pusē Rīgas priekšpilsētā, arī citviet Kurzemē un Vidzemē. Rīgas skolās “mācīja ne vien baznīcas dziesmu dziedāšanu, katehismu un lasīšanu, bet arī rakstīšanu, gadsimta beigās – rēķināšanu”.[4] Galvenais šo zemāko skolu uzdevums 18. gs. beigās bija mācīt bērniem katķismu un lūgšanas.[5] Andrejs Vičs savā pamatīgajā darbā par latviešu skolu vēsturi norāda, ka 18. gs. skolu attīstības gaita bijusi ļoti haotiska, 18. gs. beigās vairumam zemnieku bērnu bijusi tikai mājmācība (proti, iepriekšminētās garīgās un laicīgās zinības bērni ieguva mājās no saviem vecākiem vai kāda “grāmatas” pratēja) un to pārklaušināja mācītājs.[6] Tā kā īpašu mācību grāmatu 17. gs. nebija, bērni arī lasīt mācījās no luterāņu rokasgrāmatas.[7] Šajā rokasgrāmatā ietilpa Bībeles teksti, baznīcas dziesmas, Lutera “Mazais katķisms” un lūgsnu krājums.[8] 17. gs. Latvijā radās arī pirmās latviešu ābeces, kurās lasītmācīšanai izmantoti teksti no katķisma.[9] Skolas un mājmācībā varēja izmantot arī G. Manceļa sprediķu grāmatu, kura latviešu zemnieku vidū bija ļoti populāra, kā arī, sākot ar 18. gs., virkni Vecā Stendera darbu, kas veltīti kristīgajai apmācībai: “Svētās gudrības grāmatiņu”, “Tās kristīgas mācības grāmatu”, “Svētus stāstus”, “Bildu ābici” u. c. darbus.[10]
18. gs. vislabāk bērnu skološana sokas hernhūtiešu darbības novados.[11]
19. gs. pagastskolās un draudžu skolās māca ticības mācību, taču bērnu apmācībā, kā atzīmē A. Vičs, stāvoklis vēl nevienāds un visai haotisks.[12]
Tomēr, lai kāds būtu skolu līmenis, visās tajās mācīti ticības mācības pamati. 20. gs. sākumā latviešu skolās – tautskolās, reālskolās, ģimnāzijās, privātskolās – 2–4 reizes nedēļā mācīja ticības mācību.[13] Ticības mācību pārraudzīja mācītāji.
[1] Konversācijas vārdnīca. – R.: Gulbis, 1940. – 21. sēj. – 41343. lpp.
[2] Turpat.
[3] Andrusa K. Bērnu dievkalpojums, teorija un prakse, tā attīstība Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā [teol. bakalaura darbs]. – R., 2002. – 11. lpp.
[4] Latviešu literatūras vēsture no pirmsākumiem līdz XIX gadsimta 80. gadiem. – R.: Zvaigzne, 1987. – 37. lpp.
[5] Vičs A. Iz latviešu skolu vēstures. – R.: RLB derīgu grāmatu nodaļas apgāds, 1923. – 70. lpp. u. trpm.
[6] Turpat, 227. lpp. u. trpm.
[7] Latviešu literatūras vēsture.., 67. lpp.
[8] Turpat, 42.–43. lpp.
[9] Turpat, 67. lpp.
[10] Turpat, 88. lpp.
[11] Vičs A. Iz latviešu skolu vēstures, 74. lpp. u. trpm.
[12] Vičs A. Latviešu skolu vēsture. – R.: RLB derīgu grāmatu nodaļas apgāds, 1939. – 108. lpp. u. trpm., un citās vietās.
[13] Vičs A. Latviešu skolu vēsture. – R.: RLB derīgu grāmatu nodaļas apgāds, 1940. – Skatīt mācību priekšmetu sarakstus.