Vēsture

Latvijas Luterāņu baznīcas svētdienas skolas
pirms 2. pasaules kara

    Pirmās Latvijas Republikas laikā luterāņu Baznīcas kalendāros minēta ticības mācības programma[1]; redzams, ka ticības mācība tikusi sistematizēta, noteikti kritēriji tās skolotājiem un doti metodiski norādījumi vielas izklāstam.[2]

    20. gs. sākumā Latvijā jau bija ienākušas “kreisās” idejas un sabiedrība bija sekularizējusies. Tas redzams arī 20. gs. 20. gadu sākumā, kad Saeimā tika apspriests Izglītības likums, kas ietvēra arī jautājumu par ticības mācības pasniegšanu. Vairāki deputāti iebilda pret ticības mācības pasniegšanu, jo ticības mācība kā konfesiju mācība šķeļot tautu, turpretī latviešu garamantas vienojot; reliģija arī esot galvenokārt pārdzīvojums, to skolā iemācīt nevarot, bet, ja nu tomēr gribot mācīt, tad kā leģendas, tad tā būšot labāk uztverama.[3] Tomēr galu galā tika nolemts, ka “ticības mācība skolās pasniedzama. No viņas atsvabināmi tie bērni, kuru vecāki iesniedz par to skolas pārzinim rakstisku ziņojumu”.[4] Ticības mācības kurss tika sistematizēts un noteikti kritēriji tās pasniegšanai.

    Bet kāda savulaik bija bērnu reliģiskā apmācība luterāņu baznīcā?

    No Latvijas baznīcas vēstures materiāliem var secināt, ka luterāņu rokasgrāmata 18. gs. noteica svētdienas rītu sākt ar katķisma dievkalpojumu. L. Adamovičs raksta: “Latviešu baznīcēniem, liekas, papriekšu vēl bij’ jānoklausās skolotāja rīta pātari – pēc “Mazā katķisma” ievada nodalījuma. Daži mācītāji, kā, piemēram, Paulijs, liek skolotājam lasīt arī nodaļas no Sīraka grāmatas un ciešanas stāstus vai arī dziedāt vairāk dziesmas, lai varētu iemācīties meldijas. Tad pēc rīta dziesmas mācītājs nolasīja gabalu no katķisma un izskaidroja to. [..] Ar lūgšanu nobeidza katķisma dievkalpojumu.”[5]

    “1739. / 1740. g. ģenerālvizitācija noteica, ka katehizācija jāizdara no sola uz solu ar visiem baznīcēniem – “skolēniem, bērniem un pieaugušiem, vīriem un sievām, zēniem un meitenēm” visu cauru gadu un ka katru svētdienu un svētku dienu katehizācijai jāizlieto, mazākais, viena stunda. [..] Ar katehizāciju laikam bij’ savienota arī katķisma atprasīšana. – No dažiem aizrādījumiem izriet, ka skolēni vai arī vispār jaunatne sapulcināti pa katehizācijas laiku atsevišķi – pie altāra vai vidus ejās – tuvāk mācītājam. Bet tas nenotika laikam visās draudzēs.”[6]

   Kā redzam, šajos katķisma dievkalpojumos apmācību saņēma arī bērni. Tikai pēc katķisma dievkalpojuma sekoja galvenais dievkalpojums.

    18. gs. Latvijas baznīcas vēsturē ievērojams ar Brāļu draudžu kustību, kas skāra arī bērnus. Kā raksta L. Adamovičs, “atmodas kustība drīz vien pārgāja arī uz bērniem, kas nāca kopā savos pulciņos, lūdza Dievu un dziedāja brāļu dziesmas pa mežiem un ganiem”.[7] Brāļu draudžu darbinieki sadalīja visus draudžu locekļus pa “kārtām” – tika izveidota bērnu kārta, pusaugu zēnu kārta un pusaugu meiteņu kārta. Tām tika nozīmēti savi “kopēji”, kas tos apmeklēja mājās, organizēja viņiem īpašas sapulces svētdienās.[8] Šīs sapulces notikušas ik pa divām nedēļām un bijušas čakli apmeklētas. Tur piedalījušies arī pieaugušie. “Sevišķi iecienīta esot bijusi bērnu stunda Ziemsvētku naktī pašā rīta agrumā priekš gaismas.”[9]

    Piētisti pievērsa uzmanību arī dvēseļkopšanai un tam, lai katķisma apgūšana nebūtu tikai mehāniska.[10]

    Katehizācijas dievkalpojumus un Brāļu draudžu bērnu stundas un sapulces varētu uzskatīt par vēl nedefinētiem svētdienas skolu aizmetņiem. Taču šķiet, ka lielāku vērību 18., 19. gs. luterāņu baznīca Latvijā veltīja iesvētāmo apmācībai; tā bija saistīta ar konkrētiem mērķiem – iešanu pie dievgalda, laulāšanos utt.

    Attiecībā uz Latvijas svētdienas skolu vēsturi “Latvijā sākumā, tāpat kā Anglijā, ASV un Vācijā, svētdienas skolu un bērnu dievkalpojumu veidošana draudzēs ir vairāk sociālu apstākļu ierosināta un tai ir pedagoģiska funkcija. Piemēram, Mārtiņa draudzē svētdienas skola tiek atvērta 1860. g. Iļģuciema fabrikas strādniekiem. Sākumā skolu apmeklēja arī pieaugušie, vēlāk tikai bērni. Svētdienas skola bija domāta bērniem, kuri vecāku trūkuma dēļ bija spiesti strādāt fabrikās un nevarēja apmeklēt skolas, lai iegūtu vajadzīgās zināšanas iesvētīšanai un personīgai dzīvei”.[11]

    19. un 20. gs. mijā draudzēs tika rīkoti Bērnu svētku dievkalpojumi un speciālie dievkalpojumi.[12] Svētdienas skolas un bērnu dievkalpojumi bijuši cieši saistīti, nereti tie pat identificēti.[13] L. Adamovičs par situāciju 20. gs. 20 gados raksta, ka “bērnu dievkalpojumi uz zemēm tikai pēdējā laikā sāk vairāk attīstīties, bet pēc sava rakstura svārstās starp īstiem dievkalpojumiem un svētdienas skolu”.[14]

    T. Grīnbergs atzīmē, ka 1. Latvijas Republikas sākumā svētdienas skolas bijušas tikai 3 draudzēs.[15]

    Tādējādi luterāņu baznīcā neapšaubāmi bija nepieciešams aktivizēt darbu ar bērniem.

    Baznīcas kalendāros, sākot ar 1927. g., publicēti “Svarīgākie obligatoriskie noteikumi mācītājiem un citām baznīcas amata personām, draudžu padomēm un valdēm un draudžu locekļiem”. Tajos ietilpst arī norādījumi par svētdienas skolām: “Vēlams, ka ikkatrā draudzē mācītājs ierīko un pārrauga svētdienas skolas vai bērnu dievkalpošanas veidā baznīcā vai citās telpās; pie tam ieteicams, sevišķi lauku draudzēs, tās ierīkot vairāk vietās, lai bērniem nebūtu jāstaigā tāļš ceļš; piedalīšanās atzīmējama, tāpat kā pārklaušināšanas panākumi.”[16]

    Sākot ar 1929. g., Baznīcas kalendārā parādās bīskapa pārskats par luterāņu draudžu dzīvi un garīgo stāvokli. 1929. gada Baznīcas kalendārā teikts, ka bērnu dievkalpojumi lielākoties ir visās Rīgas un arī citu pilsētu draudzēs. Lauku draudzēs tos grūti ieviest lielo attālumu dēļ.[17] “Svētdienas skolas minētas tikai nedaudzos ziņojumos [no draudzēm] un pa lielākai daļai pilsētās.”[18] Tikai dažās draudzēs ir algoti svētdienas skolas skolotāji.[19] Dažās lauku draudzēs mācītāji mēģinājuši ieviest ko līdzīgu svētdienas skolai katrā ciemā (piemēram, Nīcas draudzē).[20]

   Bīskapa gada pārskati liecina, ka 20. gs. 20. gadu beigās un arī 30. gadu sākumā svētdienas skolu, bērnu dievkalpojumu un svētku norises dažādās draudzēs bijušas atšķirīgas un ne visur regulāras. Baznīcas kalendārā 1930. gadam uzsvērta nepieciešamība aktivizēt svētdienas skolu darbu: “Svētdienas skolām draudžu dzīvē arvien(u) vairāk jāieņem redzama vieta. Agrāk(i) varējām iztikt bez svētdienas skolām, jo tad paši vecāki bija pirmie ticības mācības skolotāji saviem bērniem un visas skolas strādāja baznīcas garā. Tagad, kā visiem zināms, tas tā tikai ir vēl retās ģimenēs un retās skolās, tāpēc baznīcai vairāk nekā agrāk jāgādā par kristīgu audzināšanu, un šo uzdevumu baznīca var veikt tikai svētdienas skolās. Protams, ka visās draudzēs nevarēs iekārtot svētdienas skolas darbu pēc viena un tā paša parauga. Pilsētās varēs sapulcināt bērnus vienā vietā, bet lauku draudzēs lielo attālumu dēļ to vajadzēs darīt vairākās vietās. Pilsētās atradīsies labi sagatavoti palīgi mācītājam svētdienas skolas darbā, lauku draudzēs būs jāiztiek ar mazāk sagatavotiem palīgspēkiem. Kur izglītības trūkumus aizpilda laba griba un sirsnīga ticība, tur panākumi ir labi.”[21]

    Baznīcas kalendārā 1932. gadam uzskaitīts, kurās draudzēs ir svētdienas skolas, un atzīmēts, ka “pārējās draudzēs svētdienas skolu vietā ir bērnu dievkalpojumi. Daudzās draudzēs nav svētdienas skolas maziem bērniem, bet gan iesvētāmai jaunatnei”.[22]

    20. gs. 30. gados pamazām sākas svētdienas skolu un bērnu dievkalpojumu uzplaukums.[23] Baznīcas kalendārā 1934. gadam minēts, ka to sekmējuši svētdienas skolotāju kursi.[24] Arhibīskaps Grīnbergs atzīmē, ka līdz 1939. gadam notikuši jau 5 šādi kursi un izveidojušās 127 svētdienas skolas.[25]

    Populāri bija arī Bērnu svētki, kuru gaita bija apmēram šāda (piemērs no Valmieras): dievkalpojums baznīcā, katehēze, kafijas galds pilsētas misijas zālē, rotaļas un garīgās literatūras izdalīšana.[26]

    Reliģiskās literatūras klāstā, kura tika izmantota svētdienas skolās, vispirms jāmin arhibīskapa Teodora Grīnberga rediģētais žurnāliņš “Bitīte”. Sākumā tas iznāca no 1913. g. līdz 1915. g., vēlāk kā žurnāla “Jaunatnes Ceļš” pielikums bērniem – no 1928. g. līdz 1940. g. No 1927. g. līdz 1944. g. T. Grīnberga vadībā iznāca arī kalendārs bērniem ar tādu pašu nosaukumu “Bitīte”. Šie izdevumi, kā raksta mācītājs E. Stange, bija “mīļš draugs un padoma devējs ikvienam svētdienas skolniekam, ikvienam bērnam”[27].

    Katrā numurā bija arī “onkuļa Teodora” (t. i., Teodora Grīnberga) pamācības un padomi bērniem. “Kas gan nebūs lasījis viņa vēstules bērniem!” – turpina E. Stange. “Tur klasiski vienkāršā, saprotamā valodā tiek izlikta kāda dzīves gudrība Kristus garā. Tā ir tik praktiski piemērota patiesībā, labi iegaumējama un saprotama, kas patīkami lasīt ne tikai maziem, bet arī jaunatnei un pieaugušiem.”[28] Žurnāliņā bija Bībeles panti, pamācoši stāstiņi, arī no baznīcas vēstures, piemēram, par Mārtiņu Luteru, atjautības uzdevumi, lūgšanas utt. Tā saturs neapšaubāmi veicināja morāles vērtību iesakņošanos bērnos un krietnu jūtu attīstību. Žurnāliņā minēti piemēri no bērnu dzīves, pat kāds aizkustinošs stāstiņš par savulaik izglābtu kaķēnu, kas vēlāk izglābis dzīvību savai saimniecei, brīdinādams par dzīvoklī izplūdušo gāzi. Pie stāstiņa klāt arī kaķa foto.

    Baznīcas kalendārā 1933. gadam, pārskatā par draudžu dzīvi, attiecībā uz svētdienas skolu attīstību teikts: “Sevišķi labprāt bērni [uz svētdienas skolu] nāk tur, kur viņi katru svētdienu saņem savu žurnālīti “Bitīte”.”[29]

    Baznīcas kalendāros reklamēti vēl šādi materiāli svētdienas skolas darbam: “Svētdienas skolas lekcijas 1. pusgadam”; “Svētdienas skolnieku kartiņas. [..] Kartiņās atzīmēti izjemamie Bībeles teksti un citi vajadzīgie dati”; Bībeles “zelta pantiņu” loksnes svētdienas skolām; K. Irbes “Ticības mācību ābece” (domāta mājmācībai, lai vecāki varētu dot bērniem pirmo reliģisko apmācību). Bērniem domāta arī Romāna Vanaga grāmatiņa “Gaismas bērnu lūgšanas un dziesmas” (R.: LELB Virsvalde, 1936). Tie ir reliģiska satura dzejolīši, kuri piemērojami Dziesmu grāmatas meldijām.

    No 1933. g. līdz 1938. g. Baznīcas Virsvalde izdeva “Svētdienas Skolotāja Palīgu” (vēlāk tas tika saukts par “Palīgu Bērnu Darbā”). Šajā izdevumā ir katrai svētdienai paredzētie Bībeles panti. Šīs tēmas “apstrādājuši”, kā teikts “Svētdienas Skolotāja Palīgā”, dažādi mācītāji. Izklāsta shēma ir apmēram šāda: virsraksts; Bībeles teksts katrai svētdienai (tā izklāsts saistībā ar dzīvi); izvedums (proti, secinājumi); piemēri (pozitīvi un negatīvi); “zelta pants” un kāda dziesma no Dziesmu grāmatas. “Palīgā” ir arī mazliet metodikas (stāstiņā ietverti jautājumi, uz kuriem paredzamas bērnu atbildes).

    Iepriekšminētie Latvijas baznīcas vēstures materiāli ļauj secināt, ka 20. gs. 30. gados svētdienas skolu darbs ticis sistematizēts, notikusi svētdienas skolotāju apmācība, izveidoti mācību līdzekļi. Diemžēl šo ļoti vajadzīgo un sekmīgo darbu pārtrauca 1940. gada notikumi. 2. pasaules kara laikā svētdienas skolas un bērnu dievkalpojumi īslaicīgi atjaunojās, bet pēckara laikā padomju likumi noliedza reliģisku darbu ar bērniem un jaunatni, un tas jau ir cits, smags posms Latvijas Luterāņu baznīcas dzīvē.

Secinājumi par Latvijas Luterāņu baznīcas svētdienas skolu nedefinētajiem aizsākumiem un laiku līdz 2. pasaules karam

1. Pirms svētdienas skolu (mūsdienīgā izpratnē) dibināšanas Latvijā bērni ieguva reliģisko apmācību visu līmeņu skolās, mājmācībā, kā arī katehizācijas dievkalpojumos un iesvētes mācībā baznīcā.
2. Īpašs uzplaukums bērnu reliģiskajā apmācībā bija vērojams Brāļu draudžu kustībā 18. gs. vidū.
3. Pirmās svētdienas skolas Latvijā, tāpat kā pasaulē, bija domātas trūcīgiem bērniem, kuri nevarēja iegūt izglītību.
4. Sistemātiskāks darbs Latvijas Luterāņu baznīcas svētdienas skolās notika, sākot ar 20. gs. 20. gadu otro pusi, bet īpaši 30. gados, kad tika apmācīti svētdienas skolas skolotāji un veidoti mācību līdzekļi svētdienas skolām.
5. Tomēr arī šajos gados svētdienas skolu stāvoklis dažādās draudzēs bija ļoti atšķirīgs. Var secināt, ka pilsētās tas bijis labāks. Saistībā ar svētdienas skolām notika bērnu dievkalpojumi, kuri dažkārt aizstāja svētdienas skolas. Populāri bija arī Bērnu svētki, kuru pirmā daļa bija reliģiska satura.