izdrukāt 

Vēsture

Latvijas Luterāņu baznīcas svētdienas skolas
padomju laikā 

Elmīra Cacure, mag. theol. 

    Lai aptvertu bērnu reliģiskās apmācības un svētdienas skolu traģisko situāciju vēl pirms dažiem gadu desmitiem, jāatgādina puspiemirsti un jaunākajai paaudzei varbūt vispār nezināmi fakti.

    Valdošais pasaules uzskats padomju sabiedrībā bija ateisms. Tas tika propagandēts arī padomju skolās. Ar ateistiskas literatūras palīdzību bērniem tika mācīts, ka reliģija, labākajā gadījumā, ir pagātnes palieka, bet, sliktākajā gadījumā, tās praktizētāji ir liekulīgu, savtīgu kulta kalpu apmānīti un paši sev liedz pilnvērtīgas dzīves iespējas.

    Negatīvā attieksme pret reliģiju bija nostiprināta arī likumdošanā. Padomju valsts likumi aizliedza bērnu reliģisko apmācību, un par to, pēc Latvijas PSR likumdošanas, draudēja sods. Publiska bērnu reliģiskā apmācība draudzēs un sabiedrībā nebija iespējama. Kristiešu ģimenēm bija jāpiedzīvo liela spriedze, lai pretēji sabiedrībā dominējošajam pasaules uzskatam un bailēs no varas represijām tomēr dzīvotu savu ticības dzīvi. Mācītājiem bija aizliegta publiska Dieva vārda sludināšana ārpus baznīcas. Tomēr arī šajos apstākļos atradās ticīgi vecāki un mācītāji, kuri vēlējās sniegt bērniem Dieva vārdu, mācīt viņiem ticības pamatus un audzināt kristīgā kopībā. Tas notika nelegāli, rēķinoties ar padomju orgānu represijām, un prasīja lielu ticību un drosmi. Tika izmantoti dažādi aplinkus ceļi, lai tomēr mājas apstākļos un brīvā dabā pulcētu bērnus un jauniešus kristīgai sadraudzībai. Mācītājs Aivars Beimanis[1] atceras, ka par ieganstu tika izmantotas vārdadienu, dzimšanas dienu un dažādu svētku svinības. Viņš Ziemassvētkos un Lieldienās aicināja pie sevis savus daudzos krustbērnus, kuriem tad piepulcējās arī citi bērni un jaunieši.

    Mācītājs A. Beimanis ar mazu meitenīti 
savās mājās Ziemassvētku laikā. Foto: 1988. g.

    Tā bija spontāna dalīšanās ticībā. Īpašu mācību metožu un stundu nebija. Nebija arī kādu īpašu priekšrakstu. Šajās tikšanās reizēs ietilpa dievvārdi, lūgšanas, dziesmas. Bērni skaitīja dzejoļus. Citi deva ticības liecības. Šādos sadraudzības brīžos atkarībā no telpām piedalījās līdz 60–70 bērnu un jauniešu. Notika arī kristīgo jauniešu sadraudzības nometnes ārpus Rīgas, Griezē, kurām par ieganstu izmantoja iesvētību svinības vairāku dienu garumā un pat kāzas!

    Dažus gadus vēlāk, 20. gadsimta 80. gadu beigās, vēl tolaik neatkarību neatguvušajā Latvijā, atmodai sākoties, Slokas draudze ar tās mācītāju Beimani bija viena no pirmajām, kurā notika pirmie bērnu dievkalpojumi (1988. gada 30. decembris) un tika atklāta svētdienas skola (1989. gada 18. aprīlis). Šie nozīmīgie notikumi ir atspoguļoti arī LELB kalendārā: „Slokas baznīcā plkst. 18.00 notika bērnu Ziemsvētku dievkalpojums, kuru vadīja mācītājs A. Beimanis un Madonas prāvesta v. i. E. Bikše. Dievkalpojumā bērni skaitīja dzejas, dziedāja dziesmas, spēlēja flautu. Šāds dievkalpojums Slokas baznīcā notika pirmo reizi pēckara laikā.”[2] „Slokas baznīcā plkst 19.00 notika Svētdienas skolas atklāšanas dievkalpojums. Kalpoja prāvests R. Āboliņš (ASV) un Slokas draudzes mācītājs A. Beimanis. Viesis teica sprediķi un pieciem svētdienas skolas skolotājiem pasniedza krustiņus.”[3]

    Mācītāja A. Beimaņa lielā darba pieredze ar bērniem un nozīmīgais ieguldījums svētdienas skolu attīstībā Latvijā izpaužas arī viņa secinājumos par bērnu kristīgo apmācību un svētdienas skolām: „Ļoti svarīgs ir darbs ar bērniem. Svētdienas skolā bērniem tiek dota iespēja nostāties uz tā ceļa, kas ved pie Dieva. Ja mēs nedomājam par debesu valstību, tad bērni tiek gatavoti tikai zemes valstībai, kas ir un atliek tikai nāves valstība. Ja mēs gribam redzēt gaišu nākotni, mums ir vajadzīgi bērni ar gaišām sirdīm. Tādēļ nepieciešama bērnu garīgā audzināšana. Sākotnējais sajūsmas vilnis ir noplacis. Šobrīd ir vajadzīgi garīgi, labi sagatavoti skolotāji, kā arī ērtas, atbilstoši noformētas telpas. Svētdienas skolas bērni jāsadala atbilstoši vecuma grupām, lai varētu saistīt gan lielāko, gan mazāko bērnu uzmanību.”[4] „Lai bērniem un jauniešiem varētu pārliecinoši pasniegt Kristus Vēsti, ļoti svarīga ir svētdienas skolu skolotāju sagatavotība un kristīgā dzīve.”[5] Savās lekcijās svētdienas skolas skolotājiem[6] mācītājs A. Beimanis formulējis vairākus principus, kas jāņem vērā, strādājot ar bērniem. Minu tos šeit kā noderīgu atgādinājumu visiem esošajiem un topošajiem svētdienas skolas skolotājiem:

1. Visas apmācības pamatā jāliek turēšanās pie Dieva vārda un Dieva bijāšana.
2. Skolotājam pašam jādzīvo lūgšanu dzīve, ik dienas jālasa Svētie Raksti.
3. Jāpastāv aizlūgšanās.
4. Nekas skolotājā nedrīkst traucēt Svētā Gara darbam pie bērniem.
5. Ārējam izskatam un apģērbam jābūt tādam, lai neradītu piedauzīšanos.
6. Jāatceras, ka bērni visas lietas uztver tieši, skolotāja izrunātais vārds uzreiz izraisa rezonansi.
7. Darbā jāizmanto jautājumu metode, lai mudinātu bērnus domāt.
8. Jāsaista Svēto Rakstu teksts ar lietām, kas bērniem jau pazīstamas.
9. Godīgi jāatzīst, ja kaut ko nezina.

    Nozīmīga ir Rīgas Jēzus draudzes pieredze bērnu kristīgajā apmācībā padomju gados. Arī šī draudze mēģināja rast aplinkus iespēju vest bērnus pie Dieva un sniegt viņiem ticības pamatus. 20. gs. 70. gados Jēzus draudzes bērni, pateicoties viņu mācītāja, kā arī vecāku un vecvecāku drosmei un pašaizliedzībai, pulcējās draudzes locekļu mājās kristīgai sadraudzībai, kas tika maskēta ar bērnu jubileju svinībām. Jēzus draudze arī bija, cik zināms, ja ne vienīgā, tad vismaz viena no nedaudzajām, kur jau 1985. gadā nelegāli notika bērnu kristīgā apmācība baznīcā, tātad svētdienas skola, gan ne mūsdienu izpratnē.[7] Jēzus draudzes svētdienas skolas vēsture, bērnu un skolotāju liecības ir apkopotas atsevišķos draudzes jubilejas izdevumos 1995. gadā[8] un 2005. gadā[9]. Jēzus draudzes lielā un spēcīgā svētdienas skola mūsdienās ir pozitīvs piemērs ticības pieredzes un kristīgās sadraudzības nepārtrauktībai.