izdrukāt 

Vēsture

Latvijas Luterāņu baznīcas svētdienas skolas atmodas laikā un pirmajos neatkarības atjaunošanas gados

 Elmīra Cacure, mag. theol. 

    Politiskā atmoda Padomju Savienībā, tai skaitā Latvijā, sākot ar 20. gs. 80. gadu otro pusi, bija saistīta arī ar sabiedrības garīgo atjaunotni. Latvijā izveidojās Tautas fronte, kura savā pirmajā kongresā (1988), „Rezolūcijā par reliģiskās dzīves demokratizāciju Latvijā”, pauda sabiedrības prasības pēc pārmaiņām arī reliģijas jomā:

    „LTF kongress atzīst, ka Latvijas demokratizācijas procesa būtiska sastāvdaļa ir sirdsapziņas brīvības nodrošināšana.
    LTF kongress uzskata par neapmierinošiem pašreizējos likumdošanas aktus par reliģiskajām apvienībām un aicina tos nekavējoties pārstrādāt atjaunotnes garā un saziņā ar reliģisko apvienību pārstāvjiem.
    LTF pieprasa izveidot Latvijas PSR Reliģijas lietu padomi, kuras sastāvā līdzdarbotos reliģisko organizāciju pārstāvji.
    LTF uzskata, kas Baznīcai Latvijā nepieciešams garantēt tiesības, kādas ir sabiedriskajām organizācijām”[1]

    Mācītājs Juris Rubenis savā runā Latvijas Tautas frontes 1. kongresā min ierosinājumus, kā integrēt baznīcu sabiedrībā, t. sk. „visā tautas izglītības sistēmā atsacīties no ateisma piespiedu mācīšanas, garantēt bērniem, jaunatnei un pieaugušajiem iespējas fakultatīvi apgūt priekšmetu, kuru varētu provizoriski nosaukt „Ievads Bībeles rakstos””.[2]

    Tautas frontes 1. kongresa izraisītā rezonanse paātrināja arī kristīgās baznīcas darba, t. sk. svētdienas skolu, atjaunotni. 1988. gada nogalē pēc vairāku gadu desmitu pārtraukuma dažās luterāņu draudzēs (Liepājas M. Lutera, Slokas, Kuldīgas, Rīgas Jēzus u. c.) atsākās publiskā bērnu kristīgā apmācība (Liepājas M. Lutera draudze, 1988. g. novembris) un tika noturēti pirmie dievkalpojumi bērniem (Liepājas M. Lutera draudze, Slokas draudze, 1988. g. decembris). Svētdienas skolu nozares dokumenti liecina, ka 1988. gada nogalē jau bijušas apmēram 10 svētdienas skolas, bet 1989. gadā to skaits pieaudzis līdz vairākiem desmitiem. Baznīcas kalendārā 1990. gadam attiecībā uz šo laika posmu pieminētas tikai dažas svētdienas skolas – Slokas, Alūksnes, Rīgas Jēzus draudzēs.[3]

    Garīgās atmodas izraisītā pacilātība skāra daudzus pieaugušos un bērnus, un viņi dedzīgi nodevās gadiem ilgušā reliģiskā izsalkuma remdēšanai. Kāda Liepājas Lutera draudzes svētdienas skolniece par savu pieredzi svētdienas skolā raksta: „Vispirms skolotāja Marina mums pastāstīja par sevi un par ceļu, kā viņa nonākusi pie ticības. Skolotāja ar mums runāja pavisam citādākā tonī, nekā ar mums runā skolotāji parastajā skolā, jo tur skolotāji par sevi nemēdz neko stāstīt. Pēc tam par sevi pastāstīja katrs skolēns. Izrādījās, ka daudzi bija nākuši ar vienu domu – iegūt kaut ko dvēselei un kaut ko tādu, ko, atnākot mājās, varētu mierīgi pārdomāt. Daži bija atnākuši tāpēc, ka tikai vecāki to gribējuši. Citi stāstīja arī par to, kādas izjūtas viņiem rodas, ieejot baznīcā. Galvenais, ko daudzi uzsvēra, bija tas, ka baznīcā var iegūt lielu mieru un atbrīvoties no daudzām ikdienas rūpēm un nepatīkamām domām. Tie bērni, kas svētdienas skolā bija gājuši jau pagājušajā gadā, stāstīja par izmaiņām, kādas viņos ir notikušas.

    Man pašai svētdienas skola ir devusi ļoti daudz. Es vairs neuztraucos par dažādiem sīkumiem. Esmu iemācījusies sevi savaldīt, kad gribas kādam runāt pretī un uzspiest savas domas. Parasti es nogaidu, kamēr cits izsaka savu viedokli, un tad mierīgi izsaku savējo, kaut arī tas citam reizēm nepatīk un aizdod dusmas. Bet dusmas ir jāprot savaldīt. Var lūgt Dievu atbrīvoties no dusmām. Arī to var iemācīties svētdienas skolā.
    Svētdienas skolā es iemācījos uz katru cilvēku paskatīties kā uz savu brāli vai māsu.”[4]

    Šie pusaugu meitenes vārdi liecina gan par to, ka visvienkāršākās ar baznīcu un ticību saistītās lietas daudziem viņas vienaudžiem bija jaunums, gan arī par ticības izraisītajām pozitīvajām pārmaiņām, ko tajos gados īsā laikā piedzīvoja neskaitāmi bērni un pieaugušie. Arī vairums svētdienas skolu skolotāju droši vien tikai nesen paši bija nākuši pie ticības.

Liepājas M. Lutera draudzes svētdienas skola mācību gada sākumā 1989. g. Centrā, pirmajā rindā, mācītāji R. Bitenieks un M. Gulbis (ASV) un svētdienas skolas vadītāja V. Volgemute (ar ziediem). Foto: 1989. g.

    Šajā laikā Latvija vēl nebija atguvusi valstisko neatkarību un pār mācītājiem un svētdienas skolu skolotājiem gūlās gan psiholoģiski, gan likumiski draudi (reāls sods par bērnu iesaistīšanu reliģiskā kulta darbībās), tādēļ svētdienas skolu dibināšana un atjaunošana prasīja lielu morālu drosmi un pašaizliedzību.

    Arī LELB kopumā atbalsts darbam ar bērniem tika sniegts kopš 1989. gada līdz ar Baznīcas vadības maiņu.

    Augot LELB svētdienas skolu skaitam, radās nepieciešamība koordinēt un organizēt to darbību. Ar 1989. gada augustu LELB Konsistorija un arhibīskaps K. Gailītis pieņēma darbā par pedagoģi instruktori Veru Volgemuti svētdienas skolu darba vadībai.

    Jau pēc nedaudz vairāk nekā gada arhibīskaps K. Gailītis ar gandarījumu varēja konstatēt:

    „Svētdienas skolas ir viena no tām darba jomām, kur mēs noteikti varam runāt par panākumiem – vismaz skaitliskā nozīmē, jo svētdienas skolas ir aptuveni pusē mūsu Baznīcas draudžu, t. i., ap 120, lielākajās no tām ir krietni pāri par 100 bērnu katrā.. Šis darbs lielā mērā ir visas tautas darbs, kurā piedalās daudzi cilvēki, arī bērnu vecāki. Tur ir savi trūkumi – un tie, domāju, atsevišķos gadījumos ir svētdienas skolas skolotāju ne pārāk dziļās teoloģiskās zināšanas. Katrā ziņā tā ir darba joma, kur izpaužas tieši pašu draudzes cilvēku, draudzes locekļu, aktivitāte. Ļoti daudz pūļu, rūpju, domu un enerģijas šajā darbā ir ielikusi mūsu svētdienas skolu darba vadītāja Vera Volgemute.”[5]

    20. gs. 80. gadu beigās, kad svētdienas skolu kļuva aizvien vairāk un tās kļuva aizvien lielākas, nācās risināt arī svētdienas skolu skolotāju izglītības problēmu. Pēc vairāku gadu desmitu pārtraukuma tika atsākta svētdienas skolu skolotāju apmācība: 1989. gada 14. oktobrī Rīgas Sv. Pāvila baznīcā sākās svētdienas skolu skolotāju sešu mēnešu kursi, kurus beidza un apliecības saņēma 121 skolotājs.

Pirmo LELB svētdienas skolu skolotāju kursu beidzēji kopā ar pasniedzējiem 1990. gada aprīlī. Foto: 1990. g.

    Regulāra svētdienas skolu skolotāju apmācība notika vispirms Rīgā, pie Teoloģijas semināra, tad (ar 1991. g.) arī atsevišķos prāvestu iecirkņos. Šo sistemātisko apmācību papildināja atsevišķu ārvalstu lektoru lekcijas par svētdienas skolu darbu.
    Sākotnēji svētdienas skolu skolotāju kursos kā brīvklausītāji piedalījās arī citu konfesiju pārstāvji; bija arī ieceres par starpkonfesionālu sadarbību svētdienas skolu darbā, tomēr, kristīgajai baznīcai strukturizējoties, katra konfesija palika pie savām programmām un apmācības. (Kā liecina pieredze, citu konfesiju mācību materiālus svētdienas skolās var lietot vienīgi ar rūpīgu atlasi, lai neradītu bērnu konfesionālās identitātes sajukumu.)
    Mācītāji un svētdienas skolu darba vadītāji, kuriem jau bija pozitīva pieredze svētdienas skolu darba organizēšanā, apbraukāja Latvijas luterāņu draudzes un palīdzēja izveidot svētdienas skolas. Piemēram, Slokas svētdienas skolas skolotāji palīdzēja izveidot apmēram 14 svētdienas skolas filiāles dažādās Latvijas vietās.[6]

    Taču LELB svētdienas skolu darba vadītāja un atsevišķi entuziasti vien nespēja aptvert visas Latvijas svētdienas skolas, tādēļ svētdienas skolu darba sistemātiskai un plānveidīgai veikšanai tika iecelti koordinatori prāvestu iecirkņos – svētdienas skolu darba pārraudzībai „uz vietām”. Koordinatori regulāri, ik pa diviem mēnešiem, pulcējās Rīgas 1. kristīgajā skolā, kur varēja dalīties pieredzē un iepazīties ar mācību materiāliem. Koordinatori savukārt pulcēja uz sanāksmēm sava iecirkņa svētdienas skolu skolotājus.

Cēsu prāvesta iecirkņa svētdienas skolu skolotāji kopā ar LELB svētdienas skolu darba vadītāju Veru Volgemuti (1. rindā 2. no kreisās) un iecirkņa koordinatori Ilzi Druviņu (2. rindā 2. no labās). Foto: 1993. g.

    Rīgas 1. kristīgajā skolā tika izveidots Svētdienas skolu metodiskais kabinets, kur tika apkopoti un sistematizēti mācību materiāli.
    Sākotnēji svētdienas skolu darbu apgrūtināja daudzi faktori:

1.       mācību līdzekļu trūkums (skolotāji centās izlīdzēties ar t. s. Latvijas laika materiāliem, veidoja un tulkoja mācību līdzekļus paši, parādījās arī pirmās ievestās un atsūtītās trimdas latviešu bērnu kristīgās apmācības grāmatas, piem., R. Āboliņš „Dieva ceļi” u. c.);
2.       piemērotu telpu trūkums (baznīcu telpas nereti bija vai nu neapkurinātas, vai, kā mācītāju ģērbkambari, pārāk šauras; bērni uz svētdienas skolas stundām pulcējās arī vietējos klubos, bērnudārzos, skolās u. c.);
3.       mācību programmu trūkums (atsevišķu draudžu svētdienas skolotāji sanāca kopā, lai pārrunātu turpmāko nodarbību saturu; bija mēģinājumi izveidot šādas programmas lokālām vajadzībām);
4.       pieredzējušu, kvalificētu pedagogu trūkums (daļa svētdienas skolu skolotāju bija kvalificēti pedagogi, bet daļai trūka gan pedagoģiskas kvalifikācijas, gan pieredzes darbā ar bērniem, turklāt daudzi skolotāji, tāpat kā viņu skolēni, ticības dzīvē bija neofīti; uz vispārējā garīgā pacēluma viļņa svētdienas skolotāju vidū iekļuva arī darbam ar bērniem nepiemēroti cilvēki);
5.       sabiedrības nostāja pret reliģiju, arī pret bērnu reliģisko apmācību, nereti vēl bija aizspriedumaina un negatīva.

    Tomēr svētdienas skolu darbs tika aizsākts ar lielu entuziasmu, ko vēl padziļināja lielās bērnu garīgās slāpes.
    Šajā laikā aizsākās sekmīgā un ilggadējā LELB un ārpus Latvijas luterāņu baznīcas sadarbība svētdienas skolu jomā. Latvijas svētdienas skolas saņēma gan finansiālus ziedojumus, gan grāmatas bērnu apmācībai. Ārpus Latvijas luterāņu baznīcas lektori (R. Āboliņš, M. Gulbis, Ā. Ozols u. c.) lasīja lekcijas svētdienas skolu skolotājiem.

R. Āboliņš vada katehētikas semināru svētdienas skolu skolotājiem Rīgas Vecajā Ģertrūdes baznīcā. Foto: 1989. g.

    Tika piesaistīti sponsori arī no ārzemju reliģiskajām organizācijām.
    Savā attīstībā svētdienas solu darbs kļuva daudzveidīgāks. Atsevišķās draudzēs tika izveidoti bērnu ansambļi, notika svētdienas skolu skolēnu teātra izrādes (Rīgas Lutera dr. u. c.), tika izdotas savas svētdienas skolas avīzītes (Rīgas Vecās Ģertrūdes dr.; Saldus dr. u. c.). Bērni iesaistījās žēlsirdības darbā, piedalījās tematiskās, izglītojošās ekskursijās, apmeklēja māsu draudzes ārzemēs. Īpaši bērnu iecienītas bija draudzes svētdienas skolas vasaras nometnes, tai skaitā prāvestu iecirkņos. Vēl pirms dažiem gadiem tas viss būtu šķitis neiedomājams sapnis.

Svētdienas skolu nometne Dundegā. Foto:1992. g.

    Pāvila baznīcas telpās tika nodibināta svētdienas skola bērniem invalīdiem.[7]
    Svētdienas skolu darbs tika atspoguļots plašsaziņas līdzekļos. Publikāciju autori nereti bija paši šī darba entuziasti un viņu audzēkņi. Atsevišķi bērnu dievkalpojumi (Rīgas Doma baznīcā; Slokas baznīcā) un svētdienas skolas nodarbības (Ugālē) tika filmēti LTV, izveidojās radio bērnu svētdienskola, kas sekmīgi darbojas vēl līdz šim.
    Tika iespiestas pirmās latviešu autoru sarakstītās un sastādītās grāmatas bērnu reliģiskajai apmācībai (V. Volgemute „Jaunā bitīte”, 1990; „Labais Gans”, 1992, u. c.).

    Apmēram piecu gadu laikā kopš 1988. gada nogales svētdienas skolu skaits pieauga līdz pāri par pusotram simtam. Par šo straujo progresu lielā mērā jāpateicas tā laika svētdienas skolu darba vadītājiem, koordinatoriem un svētdienas skolu skolotājiem, kuri pašaizliedzīgi ieguldīja savu laiku, pūles un līdzekļus, lai burtiski no jauna uzceltu Latvijas Luterāņu baznīcas svētdienas skolu.

Atsauces