izdrukāt 

Vēsture

Rīgas Jēzus draudzes svētdienas skolas vēsture

  Paldies Jēzus draudzes svētdienas skolai
 (www.svetdienasskola.lv) 
un mag. theol. Elmīrai Cacurei

    Šī nodaļa ir ieskats vienas LELB svētdienas skolas – Rīgas Jēzus draudzes svētdienas skolas – vēsturē. Jēzus draudzes svētdienas skola ir lielākā Latvijā. Svētdienas skolas nodarbībās bērni un jaunieši no 3 līdz pat 18 gadu vecumam septiņās grupās atbilstoši vecumposmiem apgūst Bībeles mācību un pieaug ticībā. Jaunieši tiekas arī atsevišķi jauniešu vakaros. (Mācību gada beigās bērni saņem svētdienas skolas beigšanas apliecību.) Vienlaicīgi notiek arī Bībeles studijas pieaugušajiem 3 grupās. Svētdienas skolā kalpo vairāk nekā 20 skolotāji, daļa no viņiem reiz paši ir bijuši šīs svētdienas skolas skolēni. 
    Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskās draudzes svētdienas skolas statistika (1998–2006)[1]

B – bērni; S – skolotāji.

    Jēzus draudzē bērnu kristīgā apmācība baznīcā notika jau kopš 1985. gada. Pirmā svētdienas skolas vadītāja bija Rute Bikše, tad svētdienas skolu pamīšus vadīja Rute Bikše un Iveta Godiņa. Jēzus draudzes svētdienas skola ir unikāla ar to, ka jau vairākus gadus svētdienas skolas vadītājs ik gadu tiek pārvēlēts. Mācību gada beigās vadītājs sniedz pārskatu par savu darbu un tiek ievēlēts jaunais vadītājs. Jaunievēlētais vadītājs augustā izklāsta skolotājiem sava darba koncepciju, kura tiek kopīgi apspriesta un koriģēta. Vadītāja uzdevums ir organizēt un pārraudzīt svētdienas skolas darbu, nodarbību programmu, organizēt svētkus un sniegt atbalstu skolotājiem. Ja vadītājam ir laiks, viņš arī pats vada nodarbības. Vadītāju var ievēlēt arī divus gadus pēc kārtas. Šādai vadītāju pārvēlēšanai ir vairāki pozitīvi aspekti: 1) katram vadītājam ir savs redzējums un savi akcenti; 2) viens un tas pats vadītājs vairāku gadu garumā var nogurt; 3) vadītājs var intensīvi pievērsties tieši saviem pienākumiem. 
    Regulāri notiek draudzes svētdienas skolas skolotāju tikšanās un sadraudzība. Šajās tikšanās reizēs un sadraudzības brīžos, kas dod skolotājiem atbalstu un pleca izjūtu, notiek arī priekšlasījumi un skolotāju rekolekcijas. 
    Rīgas Jēzus draudzes svētdienas skolas nodarbības notiek otrdienu vakaros, 18.00. Pirmajā pusstundā visas grupas ir kopā baznīcā. Vispirms svētdienas skolas vadītājs saka uzrunu. Tad tiek nodziedātas pāris dziesmas. Tad mācītājs nolasa Dieva vārdu un visi kopā saka „Tēvreizi”. Pēc tam atkal tiek nodziedātas pāris dziesmas, apsveikti skolotāji – mēneša jubilāri un uzklausīti ziņojumi. Visbeidzot vadītājs novēl svētīgas nodarbības un visi sadalās pa grupiņām un dodas uz savām nodarbībām.

Rīgas Jēzus draudzes mācītāji Haralds Kalniņš (1965–1988), foto: 1961. g.; Erberts Bikše (1988–), foto: 2005. g., un Ģirts Prāmnieks (2004–), foto: 2005. g.

    Jēzus draudze ir arī viena no tām draudzēm, kas apkopojušas savas svētdienas skolas vēsturi. Tā kā par savu svētdienas skolu vislabāk var pastāstīt paši tās skolotāji, turpmāk citēti Jēzus draudzes izdevumi[2], kas veltīti tās svētdienas skolas 10 un 20 gadu pastāvēšanai. Tajos ir daudz interesantas informācijas, kā arī ticības liecības un labas ierosmes, kas varētu noderēt arī citu draudžu svētdienas skolām.

Svētdienas skolai – 10  [3]

[..] Mēs pateicamies Dievam par to, ka esam drīkstējuši pildīt Jēzus Kristus pavēli: “Ejiet un dariet par mācekļiem..”
    Bija laiks, kad šo uzdevumu veikt nebūt nebija tik viegli. Tomēr bija Dieva kalpi, kuri pulcināja ap sevi bērnus, lai mācītu viņus ticībā. Bija vecāki, kas dārgāko, ko paši bija saņēmuši, gribēja dot arī saviem bērniem. Tāpēc visi kopā viņi meklēja iespēju to darīt, sanākot kopā ik mēnesi – dziedot, deklamējot, pārrunājot Dieva vārdu un svinot dzimšanas dienas.[4] Tā no 1969. gada regulāri pulcējās ap divdesmit bērnu un viņu vecāki. Šos uzticamos Dieva kalpus gribam šeit pieminēt. Mēs pateicamies bīskapam Haraldam Kalniņam, mācītājai Bertai Strožai, Ritai Markovai par dziesmām, kuras viņa mācīja, un sirsnīgajiem apsveikumiem.
    Savas mājas Svētdienas skolas nodarbībām vienmēr laipni piedāvāja: Lazdiņu ģimene, Kalniņu ģimene, Irma Kalviņa, Marutas tante, Spriņģu ģimene, Valda Jurkāne, Ingas un Manetas vecmāmiņa Marta Grīnvalde. [Rute Bikše] (1. lpp.) [..]

    Jēzus draudzes bērni padomju gados. Vairākas no šajā attēlā redzamajām mazajām meitenēm vēlāk kļuva svētdienas skolas skolotājas. 1. rindā no kreisās – Inga Rubene (dz. Grīnvalde); Juris Gundegs; Rute Bikše (dz. Kalniņa); Vita Varnavica; Aina Auniņa; Dace Auniņa; Iveta Godiņa (dz. Kalniņa); Ilze Kolma (dz. Lazdiņa); Edīte Lūse (dz. Kalniņa); 2. rindā, aizmugurē – Māra Zviedre (dz. Lazdiņa). Foto: 70. gadu sākums.

    Tas bija laiks, kad draudze maz drīkstēja izrādīt savas aktivitātes. Darbs ar bērniem bija pilnīgi aizliegts. Vai tas nozīmēja, ka mums bija jānoklusē bērniem vēsts par Dieva mīlestību? Nekādā ziņā ne. Ja nevarējām tikt taisnā ceļā pie mērķa, tad mēs izšķīrāmies par aplinkus ceļiem, maskējot bērnu sanāksmes ar vārda vai dzimšanas dienas svinībām. Mainījām sapulcēšanās vietas. Gribētu pateikties visiem, kas atvēra sava dzīvokļa un nama durvis. Pateicība visiem, kas aktīvi piedalījās bērnu mācīšanā! Bērniem tas bija par lielu svētību, mācoties pārvarēt grūtības, iepazīt un piedzīvot Dieva vārdu. [..]
    ..nav tāda laika, kurā nevarētu pildīt Dieva norādījumus. Tas bija svētīgs laiks mums un mūsu bērniem draudzē. [bīskaps Haralds Kalniņš] (2. lpp.) [..]
    Es šo svētdienas skolu apmeklēju no vienpadsmit gadu vecuma – no 1969. gada. Par to liels paldies maniem vecākiem. Nodarbības notika mājās. Maskējāmies ar vārda un dzimšanas dienām. Līdz ņēmām arī dāvaniņas jubilāriem. Tika izlozēts, kurš kuru apsveiks. Apsveicējs ne tikai visu vārdā pasniedza dāvaniņu un ziedus, bet arī kaut ko deklamēja vai dziedāja. Tas bija brīnišķīgi. Pavisam bijām kādi vienpadsmit līdz trīspadsmit bērni vecumā no trim līdz četrpadsmit gadiem. Diemžēl atceros, ka mūsu starpā bija tikai daži zēni, pārējās meitenes. Visi bijām ļoti draudzīgi un laimīgi. Ar nepacietību vienmēr gaidīju nākošo tikšanos. Vasarā nodarbības notika tādās vietās, kur bērniem bija iespēja brīvā dabā spēlēt dažādas spēles un iet rotaļās. Tomēr centrālās, protams, bija garīgās vērtības. Daudz dziedājām. Mācījāmies „zelta pantiņus” no Bībeles. Man visvairāk patika mācītāja stāstiņi par dažādiem notikumiem. Tie bija tik spilgti un pamācoši, ka dažus vēl tagad atceros un varētu pastāstīt. Svētdienas skola manā dzīvē ienesa lielu svētību, ko tikai tagad tā īsti apzinos. Tā bija sekošana Jēzum. Ģimenē audzinātais, svētdienas skolā nostiprinātais ir nesis augļus – ticību, kas dziļi sakņojusies Jēzū Kristū, manā Kungā un Pestītājā! [Ainars Spriņģis] (5. lpp.) [..]
    1985. gadā sajutām, ka svētdienas skolas darbam jānotiek regulāri un draudzē. Aicinājām vispirms draudzes bērnus. Nodarbības notika kora mēģinājuma laikā. [..]

Jēzus draudzes svētdienas skolas jaunākās grupiņas bērni. Foto: 1986. g.

Desmit gadu laikā svētdienas skolēnu skaits ir pieaudzis 15 reizes (1985. gadā – 16 bērni; 1995. gadā – 250 bērni). (6. lpp.) [..]

Jēzus draudzes svētdienas skolas pirmā vadītāja Rute Bikše ar vecākās grupiņas bērniem. 
Foto: 1990. g. 

    Sākumā bērnus dziedāt mācīja Iveta Ilsuma, bet nu jau trīs gadus darbojas bērnu korītis, kuru vada draudzes ērģelniece Vita Kalnciema.[5] 
    Bērni dzied dievkalpojumos, īpaši bērnu dievkalpojumos. Jau piekto gadu Ziemassvētku laikā vēlamies sagādāt prieku Baldones bērnu pansionāta iemītniekiem. Svētdienas skolas bērni paši sarūpē dāvaniņas, vēloties, lai tās iepriecina šos mazos bērniņus. 
    Bērnu koris viesojies Neredzīgo pansionātā, Traumatoloģijas institūtā, Veco ļaužu pansionātā, Vājredzīgo bērnu bērnudārzā.
    Katra mācību gada noslēgumā bērnu koris brauc apciemot kādu draudzi Latvijā. (9. lpp.) [..]

     Mīļie vecāki!
    Draudzes darbs nav iedomājams bez svētdienas skolas.
    Bet kāpēc tas ir tik nozīmīgi? Jau Vecajā Derībā Dievs ir pavēlējis Savus likumus darīt zināmus arī bērniem. „Un lai šie vārdi, ko es tev pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un tie tev jāpiekodina saviem bērniem” (5. Moz. 6:6–7a). Jāstāsta saviem bērniem par brīnišķīgo Dieva radību, uzklausītām lūgšanām, ticības pieredzi, Dieva atklāsmi. Dievs apsola Savu svētību ne tikai mūsu paaudzei, bet arī visām paaudzēm, kas nāks pēc mums. „Viņš svētīs tos, kas Viņu bīstas, gan mazos, gan lielos. Tas Kungs lai jūs vairo, jūs un jūsu bērnus!” (Ps. 115:13–14).
    Dažkārt Dievs uzrunā tieši jauno paaudzi un saka: „Dod man savu sirdi, Mans dēls, un lai Mani ceļi tavām acīm labi patīk” (Sal. pam. 23:24) un: „Piemini savu Radītāju savā jaunībā!” (Sal. māc. 12:1).
    Dievs vēlas šos mazos cilvēkus vadīt un pasargāt. Dievs grib, lai viņiem labi klātos un viņi iegūtu pestīšanu.
    Vecāki un draudze ir atbildīgi par saviem bērniem. Bībelē ir teikts: „Pacel savas rokas lūgšanā pret To Kungu par savu bērnu dvēselēm, kas mirst badā!” (Raudu dz. 2:19).
    Manuprāt, šis aicinājums šodien ir svarīgāks nekā jebkad agrāk. Paldies Dievam, mūsu bērniem nav jācieš maizes bads, bet viņi ir izsalkuši pēc garīgās maizes – Dieva vārda, pēc mīlestības, pēc izpratnes un līdzjūtības. Nebūsim vienaldzīgi pret šīm nopietnajām vajadzībām.
    Aizlūgsim par saviem bērniem! Varbūt mēs pat pilnībā neapjaušam, kāds liels spēks ir aizlūgšanām. Bērnam ir tik svarīgi zināt: mans tētis, mana mamma lūdz par mani! [Iveta Godiņa] (13. lpp.) [..]

Jēzus draudzes bērnu koris ģimeņu dievkalpojumā Ziemassvētkos. 
Foto: 20. gs. 90. gadu vidus.

    Mēs visi jūtam, cik laiks paiet ātri. Vērīgi lūkojoties, varam saskatīt mūsu dzīvē dažādus laika posmus, kuri turpinās un tad atkal noslēdzas. Kad dzīve noslēdzas, tai vairs nevar neko ne pielikt, ne atņemt. Tāpēc es no sirds priecājos par ikvienu bērniņu, kam dota iespēja nākt uz svētdienas skolu, dzirdēt Dieva vārdu, būt kopā ar citiem, kas arī mīl Jēzu un grib mācīties par Viņu. Nav lielākas vērtības, ko mēs varētu dot, nav lielākas vērtības, ko varētu ņemt, kā tās, kas paliek mūžībai, – tātad tās, kas nāk no Dieva. [Rute Bikše] (16.–17. lpp.)

Mūsu draudzes svētdienas skolai – 20!   [6]

    [..] Es ticu, ka draudze ir patiesi svētīta, ja tās sirds un arī dievnama durvis ir atvērtas bērniem, viņus mīlestībā sagaidot un uzņemot. Bībelē lasām: „Bērni ir Tā Kunga dāvana” (Ps. 127:3). Tā arī mēs varam teikt, ka esam Dieva apdāvināti ļaudis, jo drīkstam būt kopā ar mūsu mīļajiem bērniem Viņa draudzē. Es nevaru nosaukt skaitli, cik bērnu šajos divdesmit gados ir apmeklējuši draudzes svētdienas skolu, bet zinu – viņu ir bijis ļoti, ļoti daudz. Un man ir nešaubīga pārliecība, ka svētdienas skolā iegūtais ir atstājis dziļu un neizdzēšamu iespaidu viņu sirdīs un dzīves ritējumā nesīs vērtīgus augļus. Bībelē taču lasām, ka Dieva vārds paveic svētījošu, atjaunojošu darbu pie visiem, kas to dzirdējuši, kā pravietis Jesaja raksta: „Mans vārds, kas iziet no Manas mutes, tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, tam jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” Es ticu, ka uzdevums ir labi pildīts, jo visi, kas nākuši svētdienas skolā, ir dzirdējuši, ka Jēzus ir Glābējs un Labākais Draugs. Tas taču ir pats svarīgākais. [..] Ir liels prieks par visu, kas ir varējis notikt svētdienas skolas darbā, un es ticu, ka mēs visi ar gaišu cerību skatāmies nākotnē. Ir labi to apzināties, ka Dievam ir vislabākie nodomi mums un paaudzēm, kas nāks pēc mums. Gaiši un pārliecinoši Dievs to izsaka ar vārdiem „Es, Tas Kungs, tavs Dievs, daru žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus” (2. Moz. 20:5–6). [Erberts Bikše, Rīgas Jēzus draudzes mācītājs] [..]
    Mēs, Jēzus draudzes dažādu paaudžu svētdienas skolas skolotāji, esam no sirds pateicīgi Tam Kungam, ka drīkstam sekot šai Viņa pavēlei, ka Viņš vada un uztur draudzes svētdienas skolu jau 20 gadus.
    Svētdienas skola – tā nav tikai viena no daudzajām draudzes aktivitātēm, tā nav tikai kņada dievnamā otrdienu vakaros. Svētdienas skola – tā ir draudzes paaudžu pēctecība, tās nākotne. Tā ir arī nesavtīga kalpošana dažādos virzienos. [..]

Laiks līdz svētdienas skolas oficiālajai dibināšanai

    Šodien šķiet pats par sevi saprotams, ka ir svētdienas skola, kurp varam doties katru otrdienu.
    Bet kā bija pirms 20 gadiem? Vai svētdienas skolas nodarbības vienmēr ir notikušas? Vai tās vienmēr notika otrdienās? Cik daudz bērnu tās apmeklēja? Kā bija toreiz, tālā pagātnē?
    Laikā, kad man būtu vajadzējis sākt apmeklēt svētdienas skolu, Latvija nebija brīva valsts. Te jau ilgu laiku valdīja komunisti. Skolās mācīja, ka Dieva nav, un izsmēja ticīgos. Un tomēr bezdievjiem par lielu uztraukumu vēl aizvien bija cilvēki, kuri turpināja pulcēties dievnamos uz dievkalpojumiem un apliecināja savu ticību.
    Lai panāktu, ka cilvēki pārstāj ticēt Dievam, pirmkārt, vajadzēja atņemt ticīgajiem baznīcas. Daudzās baznīcās ierīkoja minerālmēslu noliktavas, šķūņus, teātrus, koncertzāles, sporta zāles, pat bārus un planetāriju. Tikai atsevišķām draudzēm izdevās savus dievnamus nosargāt, maksājot ļoti lielus nodokļus. Savu dievnamu ar Dieva palīgu nosargāja arī Jēzus draudze.
    Otrkārt, bija jāatņem Bībele. To vairs nevarēja nopirkt nevienā grāmatnīcā, Bībelē rakstīto nu varēja dzirdēt tikai dievkalpojumos un lasīt pie tiem, kuri bija šo grāmatu saglabājuši.
    Treškārt, tika aizliegts noturēt svētdienas skolu nodarbības, aizliegts bērniem mācīt par Dievu. Un tādā laikā es piedzimu un uzaugu. Man būtu vajadzējis iet svētdienas skolā, bet tādas nemaz nebija.
    Un tad notika kaut kas brīnišķīgs. Nāca kopā vairāki ticīgi vecāki, lūdza Dievu un saprata, ka Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem. Un, ja Dievs grib, lai arī bērni iepazītu Jēzu, svētdienas skolai ir jābūt! Nākošais, praktiski risināmais jautājums bija: kur noturēt nodarbības? Baznīcā to nedrīkst. Bet varētu taču sapulcēties mājās! Katram bērnam ir dzimšanas diena un vārda diena, kad parasti ielūdz ciemiņus. Šīs svētku reizes varētu kļūt par svētdienas skolas nodarbībām.
    Un tā sākās pagrīdes svētdienas skola. Pulcējāmies katru reizi citās mājās, lai drošības dienesti nevarētu tik viegli izsekot. Tikšanās vieta tika norunāta iepriekšējā dienā. Nodarbības notika vienreiz mēnesī, bet tad mēs sanācām kopā uz pusi dienas, dažreiz pat uz visu dienu.
    Parasti bijām 10–15 bērni un vēl pieaugušie. Mēs, bērni, sēdējām uz krēsliem, kas bija izvietoti aplī. Aiz mums sēdēja vecāki, un, ja dzīvoklī ienāca kāds nepazīstams, nodarbību pārtrauca un vecāki uzsāka sarunas par ikdienišķām lietām, bet mēs spēlējām kādu spēli, lai viss izskatītos kā parastā dzimšanas dienā. Ja nepazīstamais atnācējs izrādījās “drošs”, tad svētdienas skolas nodarbības atkal varēja turpināties.
    Jēzus dotais uzdevums: „Gani Manus jērus!” – tika izpildīts. Mūsu vecāki bija izdarījuši savu izvēli – viņi nolēma paklausīt Dievam un dāvināja mums svētdienas skolu. Šis skolas laiks atstāja neizdzēšamu iespaidu uz katru tās dalībnieku – mēs dzirdējām Evaņģēliju, un tas mūsu dzīvi ievadīja pareizā un svētīgā ceļā jau no pašas bērnības. Mēs mācījāmies no mūsu vecākiem, ka Dievam ir vairāk jāklausa nekā cilvēkiem, mēs mācījāmies ticības drosmi. Mēs redzējām, ka neesam vienīgie, kuri tic Dievam, ka ir vēl citi tādi paši zēni un meitenes, kuri uzticas Dievam un pielūdz Viņu.
    Tagad es zinu un esmu pārliecināta: lai kādas varas valdītu un lai kā tās censtos Dieva draudzi iznīcināt, tas nenotiks, jo Kungs Jēzus Kristus ir teicis: ”Elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Lai Dievs palīdz mums visiem stāvēt vienmēr Tā pusē, kas ir Uzvarētājs! [Iveta Godiņa]

Svētdienas skolas pirmsākumi baznīcā

    Līdz 1985. gadam mēs turpinājām pulcēties uz svētdienas skolu dažādās mājās. Pa šo laiku bija izaugusi jauna paaudze, un ticīgie vecāki gribēja turpināt jauko tradīciju – skaidrot un mācīt bērniem Dieva vārdu. Kā to darīt? Kad laiks ir piepildījies, Dievs pats paver īstās durvis, liek sirdī pareizās domas. Pulcināt bērnus uz nodarbībām vēl aizvien nedrīkstēja – vēl bija padomju laiks. Bet atradās iemesls satikties baznīcā – jaunās māmiņas un tēti dzied korī. Katru pirmdienu notiek mēģinājumi, bet bērni taču kādam jāpieskata!
    Un tā sākās svētdienas skola kora mēģinājumu laikā. [..] [Rute Bikše]

Ziemassvētku uzvedumi – mūsu evaņģelizācijas darbs

    Svētdienas skolā nu jau par tradīciju kļuvis kāds sevišķs kalpošanas veids – Dieva vārda sludināšana īpašā, arī vismazākajiem baznīcas apmeklētājiem saprotamā veidā. Kopš 1992. gada neatņemams Ziemassvētku laika notikums mūsu draudzē ir svētku dievkalpojums ģimenēm ar teatralizētu uzvedumu par Ziemassvētku tēmu.[7] Šis uzvedums ir mūsu dāvana Jēzum Viņa dzimšanas dienā.

Jēzus draudzes Ziemassvētku uzvedums. Bētlemes aina. Foto: 2004. g.

    Gatavošanās uzvedumam sākas jau pašā mācību gada sākumā ar kopīgām lūgšanām. Tad top scenārijs, un decembrī sagatavošanas darbos iesaistās visi: skolotāja Iveta kļūst par režisori, skolotāja Inese atbild par krāšņajiem tērpiem, meistars Didzis ir scenogrāfs – uz viņa būvētās skatuves droši var atrasties krietns pulks aktieru. Par muzikālo noformējumu jau gadiem ilgi rūpējas Juris Kalnciems, apgaismotāju brigādi, kura gādā par gaismas efektiem, vada Rolands. Vecāki ietērpj “bruncīšos” svecītes un izdala tās dievkalpojuma apmeklētājiem. Uzvedumā iesaistās visa svētdienas skola – līdzās galvenajiem aktieriem eņģeļu lomās iejūtas ikviens bērns – pat vismazākais un visbiklākais šajā Ziemassvētku dievkalpojumā, īpaši saposts, iznāk draudzes priekšā, lai apliecinātu lielo vēsti: „Jums šodien Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, Tas Kungs!”

Draudzība ar Baldones bērnu aprūpes centru

    „Vadi mani Tavā patiesībā un māci mani, jo Tu esi mans Dievs, kas palīdz. Uz Tevi es gaidu vienmēr.” Šajā Dieva vārdā no 25. psalma 5. panta spēku ik dienas smeļas Baldones bērnu aprūpes centra svētdienas skolas dalībnieki. To viņi savā viesošanās reizē 15. februārī dāvāja arī mums.

Baldones bērnu pansionāta iemītnieki viesojas Jēzus draudzē. 
Foto: 20. gs. 90. gadu beigas.

    Draudzība ar baldoniešiem sākās 1991. gada decembrī, kad mūsu [svētdienas skolas] vecākā grupa viesojās pie aprūpes centra bērniem ar nelielu Ziemassvētku uzvedumu. Nākamajā gadā jau visu mūsu skolas bērnu un vecāku sirds siltums kopā ar laba vēlējumiem bija līdzi tiem, kuri devās uz Baldoni: mūsu mīlestība bija ietērpta dāvaniņās, kas tika vestas katram bērnam. Un nu jau 13 gadus[8] ilgst šī draudzība. Nenovērtējams ir prieks, ko izdzīvo slimie, bez savām mājām augošie bērni, saņemot mūsu koši noformētās dāvaniņas un noskatoties sirsnīgo svētku priekšnesumu. Viņiem tas ir Dieva mīlestības tiešs apliecinājums.

Mīlestība, kas sniedzas pāri robežām

    Jau 11 gadus[9] laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu otrdienā pēc svētdienas skolas nodarbībām varam vērot vienu un to pašu ainu: ap 200 priecīgi satrauktu bērnu un jauniešu steidzas mājup ar skaistām, košām dāvanu pakām. Tālajā Nīderlandē ir neliela pilsētiņa Elburga (pēc iedzīvotāju skaita 40 reizes mazāka par Rīgu), kuras iedzīvotāji visus šos 11 gadus iepriecina Latvijas bērnus ar Ziemassvētku paciņām. Elburgieši jau daudzkārt bijuši arī Latvijā un Rīgā, iemīlējuši mūsu zemes skaisto dabu un sirsnīgos cilvēkus. Mūsu bērni savukārt gatavo pateicības dāvaniņas, zīmējumus, sūta savas fotogrāfijas. Šāda saikne ik reizi no jauna apliecina, ka ticības brāļi un māsas mums ir visā plašajā Dieva pasaulē.[10]

Vasaras nometnes

    Ne mazāk kā mācības visa skolas gada garumā mūs vieno un saliedē nedēļa vasaras vidū, ko kopīgi varam pavadīt vasaras nometnē.[11] Pirmoreiz to organizējām 1996. gadā Valdemārpilī – iepriekš bijām piedalījušies kopējās draudzes nometnēs, bet tagad jau bērnu nometnei nedēļas nogalē pievienojās draudze. Un tā – ik vasaru, ikreiz citā Latvijas vietā: Jaunpiebalgā, Augstkalnē, Smiltenē, Salacgrīvā, Vecbebros, Kandavā, Līgatnē, Ķegumā. Cik daudz jauku atmiņu, jaunu draugu – par nometnēm vien varētu izveidot brīnišķīgu fotoalbumu! Šajās vasarās esam tikušies, iepazinušies, šķīrušies un atkal no jauna sastapušies, lai kopīgi pieaugtu ticībā. Prieki, piedzīvojumi, pārdzīvojumi un arī pa kādai asarai – tas viss izdzīvots kopā kā vienā lielā, laimīgā ģimenē. Un ik reizi tā ir bijusi iespēja arī evaņģelizēt, uzaicinot tuvākās apkārtnes iedzīvotājus uz kopīgu vakara pasākumu, svētdienas dievkalpojumu.

Jēzus draudzes bērnu sportiskās aktivitātes vasaras nometnē Gančauskās. 
Foto: 2003. g. 

Mūsu svētdienas skolas audzēkņi un skolotāji citās draudzēs Latvijā un pasaulē

    Latvijas luterāņu draudžu vidū mūsu svētdienas skola ir gan visvecākā[12], gan skolēnu skaita ziņā vislielākā. Pateicība par to pienākas vienīgi Dievam! Un iespējams, ka, tieši šīs pateicības vadīti, mūsu skolotāji, bijušie skolēni un vecāko grupu audzēkņi palīdz kalpošanā arī citās draudzēs Latvijā. Skolotājas Dagnija un Una vairākus gadus vadīja svētdienas skolu Baldones bērnu aprūpes centrā, Ilze šobrīd vada Jaunās Ģertrūdes [baznīcas] draudzes svētdienas skolu. Vecākās grupas audzēkņi kopā ar citiem draudzes jauniešiem palīdzēja izveidot svētdienas skolu Pūres draudzē un gandrīz gadu vadīja tur nodarbības. Līga šobrīd [2005. g.] koordinē jauniešu darbu visās Latvijas luterāņu draudzēs. Mūsu pieredze lieti noder Suntažos, Vestienā, Ozolos un citur.      
    Dažādi veidojas mūsu bijušo audzēkņu dzīves un likteņi, taču savu svētdienas skolu viņi neaizmirst – ziņas un laba vēlējumi no viņiem pienāk gan no Amerikas, Šveices un Vācijas, gan no Norvēģijas, Zviedrijas, Lielbritānijas un Ukrainas.

Ar dziesmām slavējam To Kungu

    1992. gada vasaras nometne lika pamatus pirmā mazā dziedātāju pulciņa dziedātpriekam, un jau rudenī izveidojās bērnu korītis. Saglabātās fotogrāfijas liecina gan par pirmo kopīgo braucienu – viesošanos Lubānas draudzes svētdienas skolā 1993. gada jūnijā, gan arī par vēlākajām mazo dziedātāju kalpošanām: Krimuldā, Gaiļezerā, Ziemassvētku ģimeņu dievkalpojumos kā eņģeļu koriem, Ģimenes un mātes dienas dievkalpojumos. Koris piedalījies arī radio tiešraidē un Latvijas radio ierakstā Jēzus baznīcā. Daudzi no tālaika dziedātājiem tagad dzied draudzes jauniešu korī. Šo gadu garumā ar bērnu korīti strādājuši Vita Kalnciema, Guntars Prānis, Daina Klibiķe, Raimonds Alpe, Līga Ozola, Kristīne Kaprāle, Zane Prēdele, Anda Miķelsone, Lāsma Pommere. 
    Katru otrdienu plkst. 17.30 – stundu pirms svētdienas skolas nodarbībām – aizvien ir laiks dziesmām Dieva godam. Mīļi aicināts ir ikviens!

Mācītāji, kuri ticības ceļu sākuši mūsu skolā

    Tas bija ļoti sen (pirms 14 gadiem), kad mamma man reiz pajautāja: „Vai negribat abi ar brāli iet svētdienas skolā baznīcā?” Svētdienas skolā? Man jau parastajā skolā nepatika iet, taču to biju spiests apmeklēt piecas dienas nedēļā. Un nu – vēl kāda skola svētdienā? Nu nē. Un es pārliecināti sacīju, ka nevēlos iet svētdienas skolā. Tomēr mamma nepiekāpās un sacīja: „Bet, ja nu nodarbības šajā skolā būtu kādā citā dienā, tad tu ietu?” Man likās, ka to nu es droši varu apsolīt, jo pats nosaukums „svētdienas skola” jau norāda, kurā dienā notiek mācības.
    Taču mamma atrada svētdienas skolu Jēzus draudzē otrdienas vakaros...
    Tā nu iznāk, ka uz svētdienas skolu mani atveda mamma, un es sāku to apmeklēt, jo biju apsolījis mammai. Taču man skola ļoti patika. Patika cilvēki, patika attieksme pret bērniem, patika mācību process bez kontroldarbiem, mājas darbiem, rāšanās. Un tikai pēc kādiem diviem gadiem sāku tā nopietni domāt par to, ko stāsta skolotāja. Es neatceros tādu spilgtu izšķiršanās mirkli, mans ceļš pie Kristus bija lēns un pakāpenisks. Es draudzi izjutu kā milzīgu mācību poligonu – es piedalījos visur. Kādu laiku dziedāju korī, tad palīdzēju diakonijā, vēlāk biju draudzes jauniešu vadītājs un svētdienas skolas skolotājs draudzes vasaras nometnēs. Visbeidzot es sapratu, ka vēlos savu dzīvi saistīt ar draudzi, jo, šķiet, ka tas ir vienīgais, kam tiešām ir nozīme un paliekoša vērtība.
    Svētdienas skola man bija ieejas durvis draudzē, ieejas durvis ticībā un arī ceļš pie Kristus. Es priecājos, ka jau agrā bērnībā varēju iepazīt Kristu un iegūt šo dāvanu – ticību. Domāju, ka, ja tas nebūtu noticis toreiz, – vai tas būtu noticis vispār. Kas zina... Un arī šajā laikā es priecājos par svētdienas skolas un jauniešu darbu draudzē, jo tā ir rītdienas draudze. Jau M. Luters ir sacījis, ka bērni ir mūsu rītdiena, mūsu draudzes rītdiena. Par to es esmu drošs! [Ģirts Prāmnieks, Rīgas Jēzus draudzes mācītājs[13]]

Mūsu devums radio svētdienas skolām

    Jau ilgus gadus mūsu bērni piedalās radio svētdienas skolas raidījumos: gan Latvijas Radio 1. programmā, gan Kristīgajā radio. Latvijas Radio svētdienas skolu sāka veidot skolotāja Ruta [Dzalbe-Bambāne] ar grupiņu mūsu svētdienas skolas bērnu. Vadītāji un raidlaiks ir mainījušies, bet ieraksta dalībnieki joprojām ir arī no mūsu skolas.

Jēzus draudzes svētdienas skolas audzēkņi ar savu skolotāju Ivetu Godiņu (labajā pusē, stūrī) – radio svētdienskolas veidotāji. Foto: 20. gs. 90. gadu vidus.

    Kristīgā radio svētdienas skolu kopš tās dibināšanas 1993. gadā vada skolotāja Iveta [Godiņa], un dalībnieku pamatkodolu visus šos gadus veido mūsu skolnieki. Tā ir brīnišķīga Dieva dota iespēja sludināt Kristus vēsti tūkstošiem klausītāju visā Latvijā. Ne viens vien raidījuma viesis ir atradis savu vietu arī mūsu svētdienas skolā. Skolnieki izaug, nomainās, bet Labā Vēsts turpina skanēt tiešajā ēterā katru pirmdienas vakaru.

Svētdienas skola vecākiem

    Tā sākās 1993. gada rudenī kā kopīgas pārrunas par garīga satura tēmām, lai laiku, gaidot bērnus no nodarbībām, izmantotu lietderīgi. Pārrunas guva lielu atsaucību, bija daudz jautājumu, ko vecāki vēlējās noskaidrot, jo vairākus uz baznīcu bija atveduši viņu bērni. Pamazām nodarbības veidojās tematiski plānotas un sistemātiskas. Kad vecāku grupas dalībnieku skaits iesniedzās jau ceturtajā desmitā, bija skaidrs, ka pienācis laiks dalīties, jo ļoti dažāds bija arī klausītāju zināšanu līmenis kristīgajā tematikā. Šodien ar Tā Kunga svētību vecāku svētdienas skolā darbojas trīs grupas un ik pa laikam viena grupa vairāk ir orientēta uz klausītājiem, kas vēlas apgūt kristīgo mācību no pašiem pamatiem. Un tomēr – iegūtās zināšanas ir tikai viens no ieguvumiem. Ne mazāk svarīga ir kristīgā sadraudzība, kopība, savstarpējās attiecības, kas veidojas, esot Kristus tuvumā. [..]
    Mīļais Jēzu! Mēs no sirds pateicamies Tev, ka Tu joprojām aicini pie Sevis gan lielus, gan mazus. Paldies, ka Tu esi uzturējis mūsu svētdienas skolu visu šo divdesmit gadu garumā, ka Tu esi devis spēku kalpot un drosmi Tevi apliecināt! Paldies, ka Tu arī mūs – lielos un mazos – vari lietot Tava vārda pasludināšanai visdažādākajos veidos! Mēs lūdzam Tevi, Jēzu, stiprini mūsu ticību, dāvā mums jaunu kalpošanas prieku, kas nāk vienīgi no Tevis, jo Tev vienam pieder uzvara – mūžīgi mūžos! Āmen.