Vera Volgemute-Rozīte

   Vidusskolas gados, kad biju uzrakstījusi tādu kaudzīti ar dzejoļiem un savām pārdomām, saņēmos reiz un iedevu to visu izlasīt savai literatūras skolotājai. Pēc dažām dienām viņa, dīvaini samulsusi, atdeva man mapīti atpakaļ un noteica: “Mīļais bērns, no kurienes tev tādas domas?! Nu, vispār jau literāri labi uzrakstīts, bet padomā taču pati – kas tev to publicēs?! Tādas... domas...”

   Bet tur nebija nekas cits kā mani patiesības meklējumi, mani – “kāpēc?”. Vairākus gadus biju lasījusi un interesējusies par Hitlera zvērībām. Nesapratu, kā tas iespējams – kā ārsti, izglītoti, inteliģenti cilvēki spēj eksperimentēt ar maziem bērniem? Kā viņi pēc tam vakaros mierīgi varēja operā klausīties skaistu simfonisko mūziku? Kā tas bija iespējams, ka pēc Hitlera pavēles tūkstošiem cilvēku kļuva par slepkavām, par necilvēkiem?

   Un Staļins? Pusčukstus noklausītās sarunās ne mazāk šausmīgu faktu biju saklausījusies par cilvēku mocīšanu čekas pagrabos, tepat Liepājas “Zilajā brīnumā”[1] un Sibīrijas lēģeros. Kāpēc tieši izglītotos, ticīgos cilvēkus komunisti un fašisti iznīcināja vai sagrāva viņu nervu sistēmu? Kāpēc visnecilvēciskākos apstākļos izdzīvo nevis tie, kam vesela miesa, bet tie, kuros nesalaužams gara spēks? Un no kurienes šis spēks rodas?

   Studiju gados, laiku pa laikam pagrīdes apstākļos, it kā svinot kādam studentam dzimšanas dienu, tikāmies ar studiju biedriem un pārspriedām tā laika aizliegto literatūru, kuru slepenībā mājās bijām lasījuši, – tās grāmatas, kas māca iepazīt un iemīlēt patiesību. Dažreiz pie mums atbrauca pasniedzēji no Maskavas un Ļeņingradas universitātēm. Tad es pirmo reizi tā īsti iepazinos ar Platona mācību, ar Blēzu Paskālu un to filozofisko domu, kas aicina uz garīgu brīvību.

   Pēc divpadsmit Liepājas 10. vidusskolā nostrādātiem gadiem un septiņiem pieredzes gadiem Liepājas Tautas tiesā kā piesēdētājai 1988. gada augustā vietējā laikrakstā “Komunists” es uzrakstīju savu pirmo publikāciju “Kur gan ceļas ļaunums?”[2].

   Dažus gadus agrāk biju iepazinusies ar Liepājas Lutera baznīcas jauno mācītāju Juri Rubeni.

   Tā kā šajā baznīcā sešu mēnešu vecumā biju kristīta, gribēju tur nokristīt arī savu meitiņu Lieni. Gatavojoties viņas kristībām un manām iesvētībām, lasīju kristīgas grāmatas, ko man deva mācītājs, un kopā ar meitiņu svētdienās balkonā pie ērģelnieka piedalījāmies dievkalpojumos.

   Tur, lejā, pārsvarā bija redzamas sirmas galvas lakatiņos.

   Strādājot skolā, izmantojot obligātās programmas iespējas, mēģināju bērniem, viņu vecākiem un arī studentiem (tai laikā biju arī metodikas pasniedzēja Liepājas Pedagoģiskajā institūtā) atklāt kaut ko vairāk – interesi pašiem domāt, salīdzināt, izdarīt pašiem savus secinājumus.

   Īsi pirms 1988. gada Adventa mācītājs Juris Rubenis ieteicās, ka mēs varētu izveidot draudzē svētdienas skolu.

   Neilgi pirms tam biju vēlreiz izlasījusi Evaņģēliju. Tur bija rakstīts: “Debesu valstība ir jūsu vidū” (Lk. 17:21), – bet kā to atrast, ja bērniem Kristu iepazīt bijis liegts? “Kā palīdzēt bērniem parādīt ceļu pie Kristus?” – Šī neprātīgā lūgšana mani bija pavadījusi jau vairākus gadus. Un te nu Dievs beidzot paver Savu iespēju! Bet man nav ne teoloģiskās izglītības, ne pieredzes Baznīcā, ne drosmes uzstāties un publiski runāt... Drīzāk gan bailes un liela nedrošība. Šī iekšējā cīņa manī plosījās ar versmainu spēku. Pretstatā pašas niecībai nostājās sapnis par to, kā bērniem iespējami agri palīdzēt saklausīt savu sirdsbalsi un uzturēt šo garīgās dzīves indikatoru, saskatīt Dieva gaismu arī citos bērnos un cilvēkos. Par to īpaši daudz biju domājusi, vērojot un audzinot savu mazo meitu, viņas vienaudžus, skolēnus un studentus.

   Kā palīdzēt izkopt bērnos labestību, līdzjūtību, godīgumu, žēlastību, mīlestību pret saviem vienaudžiem un dzīvo radību? Kā Kristus gaismā parādīt viņiem tās dzīves ceļazīmes, kuras viņiem palīdzētu saprast, kam ir vērtība un kam nav, lai viņi nenomaldītos un nesadegtu? Kā attīstīt viņos gudru drosmi stāvēt Dieva taisnīgumā un nezvāļoties līdzi bezdomu pūlim? Kā iemācīt bērnam jau no mazotnes būt garīgi stipram Kristū un pastāvēt godīguma un patiesības gaismā, nebaidoties būt atšķirīgam no vienaudžiem, kuri rīkojas citādāk?

   Tas ir liels uzdevums: būt nevis pazemīgam vārgulītim, ko citi bērni nobaksta un izzobo, bet būt nesatricināmi stipram Dievā. Līdz ar fiziskiem treniņiem iespējami agrāk ik dienas nemitīgos, sūros centienos Kristus spēkā apgūt sava gara treniņu – lūgšanās mācoties atrauties no domām par matēriju un gremdēties debesu valstības magnētiskajā spēkā. Iemīlēt rūpēties par savu dievišķo garu, kas ir mūžības gaismas un skaistuma vērts; daudz vairāk vērts nekā trenēt šo miesas futlāri, kurā gars dzīvo tikai īsu laiku, un, vienalga, agri vai vēlu, tas būs jāatstāj uz zemes – tas sakritīs pīšļos, tiks tārpu sagrauzts vai sadedzināts, lai arī cik labi trenēts, kopts un barots tas nebūtu, lai arī kāda bagātība, slava un vara pār citiem cilvēkiem nebūtu izcīnīta.

   Kristus piemērs, Mārtiņa Lutera “Te es stāvu, citādi es nevaru!”, Asīses Franciska dzīves skola... tas viss kopā mani saviļņojošā veidā aizdedzināja ar kādu iekšēju uguni, kas nepazīst baiļu, un es teicu – “jā!”.

   Pats par sevi saprotams, ka pirmie svētdienas skolas audzēkņi bija manas skolas bērni, mana meita un bērni no viņas klases. Taču uz svētdienas skolas nodarbībām sāka nākt arī draudzes locekļu mazbērni. Mēs mācījāmies Ziemassvētku notikumu stāstus, Ziemassvētku dziesmiņas un mācījāmies lūgt. Man palīdzēja angļu valodas skolotāja Ilona Markode un skolniece Līga Ratniece.

   Ziemassvētku eglītēs pie altāra mēs iesējām daudz baltu lentīšu un bērniem, aicinot uz bērnu dievkalpojumu, lūdzām uzlikt galvās baltas cepurītes vai šallītes. Kad iezvanījās baznīcas zvani, kā baltas sniegpārslas baznīcā sabira bērni, viņu vecāki un vecvecāki. Līdz pēdējai rindai un pat balkonā kustējās “baltās micītes”.

   1988. gada Ziemsvētkos tas bija pirmais atklātais bērnu dievkalpojums, kad ne slepus, bet atklāti dievkalpojumā piedalījās bērni.

   Nākamajās dienās es saņēmu vairākus anonīmus telefona zvanus ar draudiem: ja nebeigšot baznīcā ar bērniem darboties, man vilciens uz Sibīriju esot jau sagatavots. Vēlāk telefona zvanus papildināja dažas anonīmas draudu vēstules. Vissāpīgākais trieciens man bija lasīt draudus izrēķināties ar manu meitu. Pēc šīs vēstules saņemšanas, nevienam par to nesakot, sāku ļoti uzmanīt Lieni un arī vēlākajos gados, īpaši “puča” laikā, visur vedu viņu sev līdzi.

   Bet nedz draudi, nedz arī dažu skolas kolēģu dzēlīgās piezīmes nevarēja atturēt kustību, kura bija sākusies – kuru ne cilvēks – ne es, ne kāds cits, bet pats Kristus caur mums īstenoja.

   Redzot, ka nekādas represijas no čekas nenāk (pēc tā laika likuma par bērnu iesaistīšanu reliģiskās kulta darbībās draudēja no 2 līdz 7 gadu ieslodzījums) un Krievijā jau vēsmo “perestroika”, uz nākamajām svētdienas skolas nodarbībām sāka nākt aizvien vairāk un vairāk bērnu.

   1988. gada decembra beigās atklātībā iznāca arī Rīgas Jēzus draudzes, Slokas draudzes un Kuldīgas draudzes svētdienas skolas[3]; šo draudžu mācītāji Erberts Bikše, Aivars Beimanis un Modris Plāte, tāpat kā mācītājs Juris Rubenis, bija uzsākuši kustību “Atdzimšana un atjaunošanās”.[4]

   1989. gada 23. un 24. maijā Rīgā, TV centrā Zaķusalā, notika Latvijas Tautas frontes organizēta konference “Gars dara dzīvu...”. Tā bija pirmā konference, kad kopā pulcējās dažādu pārliecību cilvēki un demokrātiskā ceļā mēģināja risināt jautājumus, kas globāli un pēc būtības nebija tikuši pārrunāti vairāk kā 50 gadus.

   Tur pirmo reizi lasīju referātu par svētdienas skolām. 15. jūnijā šo referātu pilnā apjomā publicēja laikraksts “Padomju Jaunatne”.[5] Konferences gaitu pārraidīja Latvijas Radio un daļēji arī televīzija.

   Tagad, pārlasot šo referātu, sapratu, cik daudz izpratnes toreiz esmu saņēmusi no Dieva, jo to, par ko runāju savā referātā, par iecerēm, kā attīstīt svētdienas skolu darbu Latvijā, arī bāreņiem, bērniem invalīdiem, – visu to mēs vēlākajos gados īstenojām. Bet neviens cilvēks mani uz šādām iecerēm un plāniem ne mazākā mērā nebija rosinājis, ne ar vienu par to nebiju runājusi!

   Tas ir ļoti nozīmīgs, pat visnozīmīgākais fakts visā, ko esmu vien darījusi kristīgās audzināšanas laukā: nešauboties varu liecināt, ka tā ir bijusi dzīvā Dieva darbība, Viņa griba.

   Gūtās garīgās pieredzes toreiz un pēc tam man liek bez mazākās šaubīšanās apgalvot – nedz es, nedz mani, nedz arī kādu citu cilvēku nopelni, bet Dieva, Kristus klātbūtne visos notikumos darījusi brīnumus latviešu tautai. Mēs katrs, kas kaut ko darījām, mēs bijām tikai instrumenti Viņa rokās.

   Trešdienu pēcpusdienās draudzes kancelejā Jāņa Driegas ielā kopā ar svētdienas skolu skolotājiem gatavojāmies nodarbībām svētdienai.

   No tām grāmatām, ko saziedoja draudzes locekļi, kuri tās bija paslēpuši okupācijas gados, mēģinājām saprast, ko un kā mācīt bērniem dažādās vecuma grupās – visiem iesācējiem. Meklēju materiālus, kā palīdzēt skolotājiem metodikā, kā runāt ar bērniem par kristīgu audzināšanu ģimenē, un dalījos ar skolotājiem.

   Tās bija lielākās grūtības un iemesls, kāpēc nevarēja izmantot Latvijas brīvvalsts laikā izveidotās ticības mācības programmas un tās programmas, kas tika lietotas ārvalstīs. Te – Latvijā – visos līmeņos apmācība bija jāsāk no nulles. Atšķirība vienīgi varēja būt pasniegšanas metodikā, ievērojot vecuma pakāpes. Tas bija iemesls, kāpēc bija jāveido pašiem sava ticības mācības programma.

   Arhibīskaps Kārlis Gailītis, redzēdams, ka interese par svētdienas skolām Latvijā strauji aug, ka esmu sākusi ar tām nodarboties, piedāvāja man šo darbu oficiāli vadīt.

   1989. gada 26. maijā atvadījos no darba Liepājas 10. vidusskolā, kur biju nostrādājusi 13 gadus un kā pasniedzēja Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, un 9. jūnijā sāku strādāt Rīgā, Konsistorijā, kas toreiz atradās Lāčplēša ielā 4 – 4.

   Darba līgumu rakstīju krievu valodā. Sākumā bija jāraksta, ka strādāšu Konsistorijā par sagādnieci, jo tā laika likumdošana nepieļāva tādu amatu, kas būtu saistīts ar bērnu reliģisko audzināšanu, taču nezinu, kādā veidā, bet arhibīskaps Kārlis Gailītis panāca, ka ar 1. augustu jaunā darba līgumā, saprotams, krievu valodā, oficiāli drīkstēju rakstīt: “Svētdienas skolu vadītāja Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā”, ar algu 250 rubļi mēnesī.

   Lai saprastu bērnu reliģiskos priekšstatus, 1988. gada pavasarī lūdzu Liepājas 10. vidusskolas skolniekiem uzrakstīt savas domas par baznīcu. Viņu vidū bija arī Liepājas Lutera draudzes svētdienas skolas audzēkņi. Bērni drīkstēja rakstīt arī anonīmi. Interesanti, ka jaunāko klašu skolēni necentās savus vārdus slēpt, bet, sākot ar 10–11 gadiem, pieauga anonīmo rakstītāju skaits.

   Daži piemēri, kurus publicēju vēlāk 1989. gada 23. jūlijā laikrakstā “Svētdienas Rīts”[6]:

   “Es nekad neesmu baznīcā bijis un domāju, ka.. baznīcās dzīvo bruņinieki, bet Dievs per velnu.. (Raivo, 9 g. v.) [..] Baznīcā ir kāda burvestība un tur guļ Dievs.. (Mareks, 9 g. v.) [..] Tur ir skatuve.. (Evija, 8 g. v.) [..] Tur ir jābrauc ar liftu, un pēc tam, kad izkāpj no lifta, tur zālē notiek mītiņš.. (Gatis, 9 g. v.) [..] Tur ir jādejo, un tur ir ļoti skaļi.. (Indra, 9 g. v.) [..] Tur ir divi stāvi, tām baznīcām. Tur varētu būt uz griestiem mazas un lielas bildes. Tur droši ir vairākas telpas, un tanīs droši vien ir ērģeles. Tur sēž arī sargi, kas apsargā telpas, lai nenozog kaut ko. Sargi droši vien arī izskatās skaisti. Gribu ļoti izjust, kā ir, kad es ieeju baznīcā.. (Iveta, 9 g. v.) [..] Tur ir karalis. (Māris, 7 g. v.) [..] Es gribētu vienu reizi ieiet baznīcā. Es domāju par baznīcu. Es domāju, kas tur iekšā ir.. (Līga, 10 g. v.) [..]

Es esmu baznīcā bijis.. Ieejot iekšā, man liekas, ka esmu atbrīvota no visa un it kā man būtu vieglāk elpot.. (Sanita, 10 g. v.) [..] Sajūta bija, ka es būtu uz kādas planētas vai arī kādā plašā pasaulē.. (Matīss, 9 g. v.) [..] Kad mēs ar klasi iegājām baznīcā, man aizrāvās elpa. Tur bija tik jauki! Miers, svētība. Cik šeit bija klusi! Te bija, ko redzēt! Man gribētos tur biežāk iet. Bet mamma un tētis man stāsta, ka neesot tāda Dieva. Bet man gribas ticēt šim Dievam. Un es tam sāku ticēt tikai pēc šīs ekskursijas. Un es ticu klusībā. Un vēl es būtu gribējusi, lai mani kāds būtu nokristījis.. (Agnese, 9 g. v.) [..] Kad ieeju baznīcā, man šķiet, ka esmu debesīs un baznīca ir kā liels balts mākonis, kas debesīs pārvietojas lēni un maigi. Kad skan ērģeļu mūzika, man, kā vienmēr, sirdī rodas liels svētums un sirds pieņemas arvien vairāk svētumā. Skanot ērģeļu mūzikai, man gribētos tai dziedāt līdz, bet vārdus es nezinu.. (Dana, 11 g. v.) [..] Es domāju, ka baznīca ir vienīgā vieta, kur var nomierināties. Baznīca ir vienīgā atpūtas vieta cilvēkiem. Protams, citiem atpūtas vieta ir arī mājas. Bet, kam mājās ir liels troksnis, tie lai labāk atnāk uz baznīcu. Tur var klausīties un domāt par to, ko stāsta.. (Elīna, 9 g. v.) [..] Man likās, ka tur iet tikai labsirdīgi cilvēki, jo visi, kas bija jaunāki, palaida sēdēt vecākus cilvēkus.. (Inga, 10 g. v.) [..] Kad es ieeju baznīcā, man ir jānoņem cepure.. (Edgars, 10 g. v.) [..]

Es mācos svētdienas skolā.. Kad es biju maziņa, es mammai vienmēr prasīju: “Mamm’, kas tas ir, dievnams?” Bet mamma man nevarēja atbildēt, tāpēc ka viņa pati nezināja, kas ir Dievs.

Tagad, ejot svētdienas skolā, es uzzināju, kas ir Dievs. Es domāju, ka svētdienas skolas ir vajadzīgas, jo tās cilvēkiem daudz ko dod: gan pieklājību, gan mīlestību un daudz ko citu. Ir arī bauslis: “Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” Ieejot baznīcā, es jutu, ka mani apņem maigums un tā kā vēsums. Tad es domāju: kas tas ir? Nākošajā reizē, kad es iegāju baznīcā, mani atkal apņēma vēsums un maigums. Man ļoti patīk baznīcā. Bet mājās man patīk lasīt Mateja evaņģēliju par Jēzu Kristu.. (Zane, 11 g. v.) [..] Šajā skolā mani māca par Dievu un Viņa Dēlu Jēzu. Man liekas, ka šādām skolām jābūt, jo cilvēkam kādam jātic. Kad es ieeju baznīcā, es sajūtu kādu svētumu, siltumu. Baznīcā tu Dievam vari izstāstīt savas bēdas. Tev ieejot baznīcā, jāierauga arī krusts, pie kura kādreiz ir piesists Jēzus, un jāatceras, ka ar katru nedarbu tu pieliec gabaliņu pie šī krusta. Un tad mums jālūdz piedošana.. (Maruta, 11 g. v.) [..] Es tagad domāju, ka tie cilvēki, kas izsmej baznīcu, ir akli un kurli savā būtībā. Svētdienas skolām vajadzētu izplatīties visā Latvijā – gan luterāņu, katoļu, gan baptistu draudzēs.. (Zanda, 11. g. v.) [..]

Man ļoti patīk svētdienas skolā. Es būtu ļoti priecīga, ja visā Latvijā būtu svētdienas skolas. Man svētdienas skola patīk tāpēc, ka tur māca labu. Tur māca mīlēt savu tuvāko. Baznīca ir svēta vieta, kur ir klusi jāuzvedas, kur nevar trokšņot. Baznīcā parasti trokšņo un smejas tie cilvēki, kas neko nesaprot. Man ļoti patīk dziedāt baznīcas dziesmas. Es gan vēl daudzas nezinu, es zinu tikai dažas, bet mums tās svētdienas skolā māca. Man vēl patīk tās dziesmas, kuras parasti nedzied dievkalpojumos. Tās ir kristīgās dziesmas. Man ļoti patīk iet svētdienas skolā.. (Liene, 10 g. v.).”

   Visu jūnija mēnesi strādāju, rakstot mācību programmas svētdienas skolām trīs vecumu grupām. Tā kā interese draudzēs par svētdienas skolām auga, no pašu pieredzes svētdienas skolā Liepājā un citās jaunatvērtajās svētdienas skolās, no dažādām grāmatām mēģināju izveidot tādu ticības mācības programmu, kas būtu kā pirmais solis, kā priekšstats par Bībeli un Kristus mācību bērniem un jauniešiem, kuriem nav ne mazāko priekšstatu par Dievu un baznīcu. Šajā laikā es piedzīvoju arī dziļās lūgšanas noslēpumus.

   Vienlaicīgi sarakstīju [kopā ar I. Markodi] bērniem un vecākiem grāmatiņu “Jaunā bitīte”, kuru vēlāk, 1990. gadā, izdeva Latvijas Izglītības biedrība. Sagatavoju arī grāmatiņu “Labais Gans”, ko 1992. gadā izdeva Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, bet atkārtotā metienā 1994. gadā – izdevniecība “Zvaigzne”[7]. Uzrakstīju arī informatīvu grāmatiņu bērniem par baznīcu, kura vienkārši noklīda tā laika redakcijā “Svētdienas Rīts”.

   Ar grūtībām biju sadabūjusi rakstāmmašīnu un, vienlaikus mācoties ar to rakstīt, strādāju līdz 15 stundām dienā.

   21. maijā garīgas pārpūles rezultātā es zaudēju dzirdi un nokļuvu reanimācijas nodaļā Liepājas slimnīcā. Ārstiem par pārsteigumu, pēc 2 dienām dzirde atjaunojās. Man daudz palīdzēja ārste Ināra Kāne.

   Diemžēl, sākot ar šo programmu, kas tā arī netika iespiesta, visos turpmākajos gados esmu guvusi jaunas un jaunas pieredzes, kas man ļāvis iepazīt ļoti dažādus, atšķirīgus cilvēkus kristīgajā baznīcā, ar dažādiem mērķiem un vēl dažādākām izpratnēm par kristietību.

   1989. gada 26. februārī notika Latvijas Izglītības biedrības rīkota konference. Par svētdienas skolām un bērnu kristīgo audzināšanu toreiz pirmo reizi runāju tā laika valdības klātbūtnē. Šo runu noklausījās ne tikai skolotāji, bet arī Izglītības ministrijas vadība.

   Atceros, ka, braucot uz šo konferenci, no bailēm un satraukuma man bija stipri paaugstināta temperatūra. Nebiju pieradusi uzstāties lielas auditorijas priekšā, kur nu vēl paša padomju laika izglītības ministra klātbūtnē. Es burtiski trīcēju no bailēm, bet, sākot runāt, bija tā, it kā gaiša liesmiņa manī iedegtos, un mani pārņēma pilnīgs miers.

   Konferencē piedalījās arī tā laika “Skolotāju Avīzes” galvenais redaktors Latvijas Izglītības biedrības valdes priekšsēdētājs Felikss Zvaigznons. Ar viņa atbalstu nodibinājām Bībeles pamatu un svētdienas skolu sekciju ar 18 dalībniekiem. 18. martā Rīgā, Skolotāju namā, Alunāna ielā 17, pirmajā sēdē pārdēvējām to par Bērnu garīgās atdzimšanas sekciju.

   Katru otro nedēļu Skolotāju namā notika sekcijas sanāksmes, kurās pulcējās sākumā 30–40, vēlāk – aizvien vairāk dalībnieku. Dažādu konfesiju mācītāji, priesteri un filozofi lasīja lekcijas par Bībeli. Nozīmīgas bija filozofa Andra Rubeņa lekcijas par Ījaba grāmatu. 15. aprīlī par svētdienas skolu darbu Kanādā stāstīja toreizējais Toronto Sv. Andreja draudzes mācītājs Juris Cālītis.

   17. un 18. aprīlī Jaunajā Ģertrūdes baznīcā lekcijas svētdienas skolu skolotājiem lasīja prāvests Roberts Āboliņš no Amerikas, iepazīstinot ar sastādīto grāmatu “Dieva ceļi”, kura tajā laikā ar kuģi tika vesta uz Rīgu. Tā bija toreiz pirmā latviešu valodā izdotā kristīgā mācību grāmata bērniem.

   1989. gadā rakstīju daudz publikāciju par bērnu kristīgu audzināšanu “Padomju Jaunatnē”, kas vēlāk pārtapa par “Latvijas Jaunatni”, un “Skolotāju Avīzē”. Pārsvarā rakstīju naktīs, jo sākumā vēl strādāju pilna laika darbu skolā, bet sestdienās braucu pa draudzēm un piedalījos radioraidījumos “Dzirkstele”, kur radiožurnālistes Iveta Daine un Dzintra Krašauska mani aicināja runāt par bērnu kristīgo audzināšanu.

   Sākot ar jūliju, pēc uzaicinājumiem sāku apbraukāt draudzes Latvijā, palīdzot katrā vietā sagatavoties svētdienas skolas atvēršanai. Cilvēki bija dzirdējuši par svētdienas skolām gan radiopārraidēs, no paziņām, gan lasījuši arī publikācijas un, redzot, ka nekādas represijas no čekas puses nenotiek, bija ieinteresēti arī savās draudzēs iesākt bērnu kristīgo audzināšanu. Braucu uz draudzēm ar satiksmes autobusiem no Liepājas, kur vēl toreiz dzīvoju.

   1989. gada 1. jūlijā viesojos Ventspils draudzē pie mācītāja Valtera Ozoliņa, kur pārrunās piedalījās apmēram 30 bērnu vecāku. Sarunas noslēgumā kāds ieteicās: “Jā, bet mums nav skolotāju, kas svētdienas skolā strādātu.” Es teicu: “Jūsu vidū vismaz viens cilvēks noteikti ir, kurš varētu to darīt!” Bet pieteicās veseli trīs! Un pēc laika draudzei bija svētdienas skola ar 90 bērniem.

   Līdzīgā veidā sarunas notika gandrīz visur, kur braucu. Bija tā, it kā pats Dievs uzrunātu katrā draudzē 1–2 cilvēkus, kas sekoja aicinājumam.

   8. jūlijā piedalījos bērnu, vecāku un skolotāju kopējā svētbrīdī Slokas draudzē, kurā mācītājs Aivars Beimanis ar savu patieso mīlestību un degsmi jau bija izveidojis ievērojami lielu un aktīvu svētdienas skolu.

   No 28. līdz 30. jūlijam Ugālē notika Draudžu dienas, kur runāju par kristīgu audzināšanu ģimenē. Tur pirmo reizi TV Rīga filmēja svētdienas skolas bērnu nodarbību, ko režisors Haralds Kintslers sagatavoja 18. septembra televīzijas bērnu raidījumam “U-ū”.

   “Dzimtenes Balss” 1989. gada 31. numurā rakstīja – “Draudžu dienās Ugālē bija daudz patīkamu pārsteigumu. Un viens no vispatīkamākajiem – Alūksnes draudzes bērnu ansamblis, kas bija ieradies Ugālē sava jaunā mācītāja Ilgoņa Alpes vadībā. Tagad Alūksnē ir sākusies garīgā atmoda. Un šie svētdienas skolas bērni, kas draudzes dzīvē sper pirmos soļus, ir gaiša cerība tam, ka Alūksnes draudze atgūs to, kas reiz zaudēts.”

   6. jūlijā Limbažu draudzē tikos ar mācītāja Buša izveidoto svētdienas skolu ar 10 bērniem, kas pēc gada pieauga līdz 95.

   8. augustā Konsistorijā piedalījos TV žurnālistes Mudītes Meženieces intervijā raidījumam “Vai migla klīdīs?”, kurš ēterā skanēja 18. augustā. Tajā pirmo reizi runāju par svētdienas skolu darbību Latvijā, iedrošinot skatītājus meklēt ceļu uz svētdienas skolām savās draudzēs.

   10. septembrī darbu atsāka Liepājas Lutera draudzes svētdienas skola, kuru apmeklēja jau 120 bērni un kur darbojās 7 skolotāji.

  24. septembrī pirmo reizi Doma baznīcā notika dievkalpojums bāreņiem un bērniem invalīdiem, kuru vadīja mācītājs Juris Rubenis un kuru translēja TV Rīga.

   13. oktobrī māksliniece Ieva Krūmiņa sāka zīmēt ilustrācijas bērnu Ziemassvētku dziesmu krājumam “Ziemassvētki klāt!”. Dziesmas, kuras biju sameklējusi, lūdzu sakārtot žurnālistei Valdai Ģēģerei. Viņai palīdzēja dzejnieks Jānis Baltvilks. Grāmatiņu izdeva 22. decembrī. [Kā sakārtotāji minēti M. Breča un J. Baltvilks.]

   Piektdienās Konsistorijā man bija pieņemšanas diena, kad mācītāji un draudžu darbinieki brauca interesēties par kristīgo darbu ar bērniem. Konsistorijā man nebija sava kabineta, tāpēc apmeklētājus sākumā pieņēmu šaurajā koridorā. Garās apmeklētāju rindas vidū, kuri gaidīja arī sarunu ar arhibīskapu Kārli Gailīti, karstumā un puskrēslā tad arī risinājās svarīgās sarunas par mūsu Baznīcas nākotni.

   Kādā dienā arhibīskaps Gailītis mani ieaicināja pie sevis un teica: “Tā tā lieta vairs neiet. Turpmāk jūs nāksiet strādāt manā kabinetā. Es pieņemšu savus apmeklētājus šajā pusē, jūs – otrajā galā, tur, kur ir apaļais galds (tā ir mēbeļu grupa, kas joprojām atrodas tagadējās Konsistorijas koridorā). Katram no mums iznāk savas durvis, jūs mani netraucēsiet.”

   No tā laika garās dienas no rīta līdz vakaram strādājām vienā kabinetā, klusināti sarunājoties katrs ar saviem apmeklētājiem.

   Starplaikā arhibīskaps Kārlis Gailītis dažkārt mani pacienāja ar viņa kundzes Dagnijas līdzi dotajām sviestmaizēm un dzērām piķa melno kafiju, ko mums vārīja Rubenis seniors (mācītāja Jura Rubeņa tagad jau mūžībā aizgājušais tēvs [Georgs Rubenis], kurš toreiz strādāja Konsistorijā).

   Pēc garās darba dienas dažreiz arhibīskaps K. Gailītis man pastāstīja par savām problēmām.

   Un to nebija maz! Tā slodze, kas viņam bija jāpanes, kādu citu noteikti salauztu. Viņš meklēja savu veidu, kā izturēt. Bija reizes, kad manā klātbūtnē viņš raudāja – no pārguruma, no neziņas, no nodevībām... Kaut kas tik aizkustinoši, satriecoši cilvēcīgs atklājās šajās uzticības pilnajās sarunās! Tās man palīdzēja saņemties un ar vēl lielāku degsmi un mīlestību turpināt aizsākto.

   Bija jāsāk gatavoties skolotāju apmācībai. Ar arhibīskapu un toreizējo Teoloģijas semināra rektoru Dr. theol. Robertu Akmentiņu nolēmām 1989. gada oktobrī pie Teoloģijas semināra noorganizēt svētdienas skolotāju sagatavošanas kursus. 14. oktobrī Sv. Pāvila baznīcā Rīgā kursus atklāja mācītājs Juris Rubenis.

   Ar draudzes rekomendācijām pieteicās 108 cilvēki, 53 – kā brīvklausītāji un 7 baptistu svētdienas skolu skolotāji; kopā 168 cilvēki.

   No tiem, kuri bija nākuši ar draudžu mācītāju rekomendācijām, augstākā izglītība bija 34, vidējā speciālā – 20, vidējā – 23, astoņgadīgā – 2 cilvēkiem. No tiem 29 bija profesionāli pedagogi.

   Dalībnieku vecums bija: līdz 30 gadiem – 44%, līdz 50 gadiem – 38%, vecāki par 50 gadiem – 18%.

   Pēc pusgada apmācībām, kas notika sestdienās Teoloģijas semināra telpās Deglava ielā, 1990. gada 21. aprīlī kursus beidza 121 svētdienas skolu skolotājs.

   Lielākā daļa no viņiem nebija rīdzinieki. Vairāki no viņiem brauca no tāliem Latgales laukiem. Sestdienās cēlās trijos naktī, apkopa savus lopiņus, izslauca gotiņu, tad kājām gāja kilometru vai vairākus kilometrus uz autobusu pieturu un tad brauca uz Rīgu. Tā visu ziemu un rudens slapjdraņķi. Labi nepazīstot lielpilsētu, sākumā maldījās, līdz Deglava ielā atrada toreiz Tramvaju un trolejbusu pārvaldei piederošo klubu, kuru vēlākajos gados kā savu īpašumu atguva blakus esošā Sv. Pāvila baznīca un kurā vēlāk darbojās atjaunotā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte.

   1991. gada Baznīcas gadagrāmatā[8] par to rakstīju: “Mūsu svētdienas skolu sākumu var uzskatīt par savstarpēji saistītu mācības procesu, kurā mācījās gan bērni, gan skolotāji, gan arī pasniedzēji.

   Vairākās svētdienas skolās ir izveidoti bērnu kori un ansambļi. Bērni ar kristīgu dziesmu programmām brauc uz citām draudzēm, piedaloties kopīgos bērnu dievkalpojumos. 1990. gada 8. jūlijā Latvijas Televīzija [TV Rīga] pirmo reizi translēja bērnu dievkalpojumu no Slokas draudzes. Šis bija pirmais gads, kad televīzijas bērnu raidījumu redakcija sadarbībā ar Baznīcu veido kristīgus raidījumus bērniem “Uz svētdienas skolu”.

   Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes un Saldus baznīcas svētdienas skolu audzēkņi pedagogu vadībā sākuši izdot savu draudžu svētdienas skolas laikrakstus..”

   Lekcijas svētdienas skolu skolotājiem lasīja Dr. Roberts Akmentiņš, īpaši nozīmīgas bija viņa lekcijas par bērnu kristīgu audzināšanu ģimenē. Jaunajā Derībā – teoloģijas students Guntis Dišlers, kurš bija klausītāju sevišķi iemīļots. Profesors Pauls Žibeiks, “baltais tētiņš”, kā mēs viņu saucām, – Vecajā Derībā. Pieaicinājām arī lektorus uz atsevišķiem lekciju cikliem, piemēram, profesoru Leonu Taivānu – baznīcas vēsturē, Silviju Fricbergu – psiholoģijā, tāpat arī Skaidrīti Gūtmani, Ojāru Spārīti, Andri Rubeni un citus. Pati mēģināju dalīties pieredzē metodikā.

   Lai saņemtu apliecību par kursu beigšanu, katram klausītājam bija jāuzraksta konspekts svētdienas skolu nodarbībai un jāizveido uzskates materiāli. Pie konspekta varēja strādāt, arī apvienojoties diviem vai trīs cilvēkiem, un pavasara pusē kursu nodarbībās savs darbs bija jāaizstāv: kā skolotājam jādemonstrē kāda no stundas daļām, iztēlojoties kursa klausītājus kā attiecīgā vecuma svētdienas skolas audzēkņus. Pēc katras uzstāšanās redzēto kopīgi analizējām. Te labi noderēja manas profesionālās zināšanas kā metodikas pasniedzējai.

   Šie konspekti un uzskates materiāli tad veidoja mūsu svētdienas skolu materiālo bāzi, kuru vēlāk lietoja citi skolotāji. Šādas darbu prezentācijas bija ļoti svarīgas arī tādēļ, lai atklātos skolotāja personība. Izstrādātais darbs, pasniegšanas maniere un vēlāk – atbildes uz kursabiedru uzdotajiem jautājumiem raksturoja skolotāju pašu, un tādā ceļā bija iespējams atklāt arī dažus cilvēkus, kuriem bija acīmredzami psihiski traucējumi.

   Tikai vēlākajos gados caur dažādām rūgtām pieredzēm, padziļināti interesējoties par psihiatriju, uzzināju, ka tieši teoloģijā un baznīcas darbā nereti iesaistās cilvēki, kuriem ir psihiskas saslimšanas; īpaši tie, kuriem pašiem nav emociju, empātijas spēju un jūtu, – viņi šādā veidā kompensē savus trūkumus, iemācoties demonstrēt jūtas un radot par sevi ļoti pieklājīga, laba cilvēka iespaidu. Šie cilvēki bieži rada neizpratni un ne vienu vien pārbaudījumu saviem līdzcilvēkiem.

   Arī katrā turpmākajā kursā bija kāds “problēmu cilvēks”, kurš neapmierinātībā par to, ka nav saņēmis atļauju strādāt ar bērniem, meklēja aizstāvību ne tikai pie baznīcu vadītājiem, bet pat Izglītības ministrijā un Saeimā.

   Tas ir ļoti nozīmīgs priekšnoteikums – neļaut cilvēkiem ar psihiskām novirzēm strādāt ar bērniem un jauniešiem.

   Svētdienas skolu skolotāju sagatavošanas kursu beidzēji, kuri 1990. gada 21. aprīlī Sv. Pāvila baznīcā saņēma apliecības, kļuva par pirmajiem “atestētajiem” svētdienas skolu skolotājiem ne tikai Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā, bet arī citu kristīgo konfesiju baznīcās. Tie bija cilvēki, kuri kursus apmeklēja kā brīvklausītāji.

   Līdz ar to sākās aktīvs svētdienas skolu darbs visā Latvijā, “iekustinot” svētdienas skolu attīstību arī Igaunijā un Lietuvā.

   1990. gada maijā pie Evaņģēliski luteriskās baznīcas bija nodibinātas un darbojās jau 103 svētdienas skolas, tas ir, tikai par 27 svētdienas skolām mazāk, nekā tās bija 1940. gadā.

   Neparasti lielo svētdienas skolu audzēkņu pieplūdumu, tāpat arī neierasto kristību un iesvētību vilni, kas uzvirmoja pār Latviju, var raksturot kā ateisma spaidu gados uzaugušās paaudzes garīgu izlaušanos brīvībā caur savu bērnu kristīgo atmodu. Mācījās ne tikai bērni, bet arī bērnu vecāki un vecvecāki. Kristīta un iesvētīta dažkārt tika visa ģimene.

   Neparedzēti straujais svētdienas skolu audzēkņu pieplūdums mūsu Baznīcai radīja nopietnas problēmas. Pirmkārt, tas saistījās ar akūto telpu trūkumu. Atsevišķās draudzēs svētdienas skolu audzēkņu skaits sniedzās pāri simtam.

   Daudzās vietās baznīcas bija neapkurinātas, un, tā kā draudžu īpašumi padomju varas gados bija atsavināti, ziemas mēnešos svētdienas skolu bērni mācījās, saspiedušies mācītāju ģērbkambaros, svētdienas skolu skolotāju dzīvokļos vai dažkārt pat baznīcās, kuras mēģināja minimāli apsildīt. Vēlākajos gados vietējās pašvaldības atļāva noturēt svētdienas skolu nodarbības ciemu vai pilsētu bibliotēkās, klubos vai pat skolās.

   1989. gada 29. oktobrī kopā ar prāvestu Augustu Āleru pirmo reizi lekciju par svētdienas skolām un kristīgo audzināšanu lasīju Tukuma vidusskolā.

   4. novembra vakarā braucu uz tikšanos Taurenē, Apšu baznīcā, kur dievkalpojumi notika reizi gadā. Sāka jau krēslot, kad pa izdangāto meža ceļu kāda ciema darbinieka mašīnā tuvojāmies varenu egļu ieskautai baznīciņai. Man par milzīgu pārsteigumu, ārpusē ieraudzīju lielu skaitu automašīnu, un vēl lielāks pārsteigums bija, ienākot dzestrajā baznīcā un redzot, ka tā pārpildīta ļaudīm – veci un jauni – visas solu rindas piepildītas līdz pēdējai vietai, un aizmugurē cilvēki vēl stāvēja kājās.

   Iesākām ar lūgšanu. Mana priekšlasījuma laikā, kad runāju par bērnu kristīgu audzināšanu un svētdienas skolām, bija tāds klusums, ka likās, neviens neelpoja. Pēc priekšlasījuma man uzdeva jautājumus – daudz un dažādus. Viens otrs pat atvainojās par savu “muļķīgo” jautājumu – bet tie bija kristietības pamatjautājumi. Tā kā teoloģiju neesmu studējusi, vēl joprojām, līdz pat šai dienai nespēju izskaidrot, kā es toreiz spēju atbildēt uz visiem jautājumiem. Racionāli domājot, tas nebūtu bijis iespējams. Gandrīz pēc katras atbildes es pati it kā satrūkos, nespēdama aptvert, no kurienes man nāca šī atbilde. Baznīcā joprojām valdīja absolūts klusums, neraugoties uz to, ka tur bija arī daudz mazu bērnu. Bet cilvēki jautāja un jautāja. Tikai īsi pirms pusnakts ar kopēju lūgšanu atvadījāmies. Kāds Taurenes mākslinieks man uzdāvināja paša gleznotu vietējo ainavu, kas man joprojām atgādina šo neaizmirstamo, Svētā Gara klātbūtnē pavadīto vakaru. Braucu mājās naktī un ap 5 no rīta biju Liepājā. Desmitos no rīta sākās svētdienas skolas nodarbība Liepājas Lutera baznīcas svētdienas skolā. Es nejutu ne mazāko nogurumu, drīzāk gan prieku.

   Taurenē pēc šīs tikšanās izveidojās svētdienas skola, kuras nodarbības notika ciema klubā.

   3. decembrī ar mācītājas Bertas Strožas vadītās svētdienas skolas bērniem tikos Bolderājas baznīcā, kur bērni pulcējās mācītājas šaurajā ģērbkambarī.

   17. decembrī viesojos neaizmirstami aukstajā Alūksnes baznīcā, kur notika pirmais bērnu dievkalpojums, kuru vadīja mācītājs Ilgonis Alpe un kurā piedalījās arī svētdienas skolas audzēkņi no Rīgas Jēzus draudzes.

   Ar 1990. gadu sākās aktīvs svētdienas skolu darbības laiks. Lielākajās draudzēs svētdienas skolas darbojās samērā autonomi, piemēram, Slokas draudzē, Rīgas Lutera un Jēzus draudzēs, Kuldīgas draudzē un citur. Mazākās draudzes, īpaši tās, kuras atrodas tālāk no Rīgas, arī jaundibinātās svētdienas skolas meklēja palīdzību.

   Ar 1990. gada rudeni pie Teoloģijas semināra, uz kura pamata tika atjaunota Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte, svētdienas skolu skolotāju sagatavošanas kursi notika jau divās plūsmās[9].

   Svētdienas skolu palīdzības darbā arvien aktīvāk sāka iesaistīties trimdas latvieši. Bez viņu atbalsta nespēju iedomāties kristīgā darba attīstību Latvijā. Nenovērtējamu palīdzību ar savu nesavtīgo darbu sniegusi māsu draudžu koordinatore Balva Kūla no Kanādas. Palīdzība tika sniegta vairākos virzienos. Tika sūtīti mācību materiāli un Bībeles. Te lielākā palīdzība nāca no Mineapoles mācītāja Dr. Modra Gulbja. Vairāki trimdas teologi, tai skaitā arī Dr. Modris Gulbis, ieradās Rīgā, lai lasītu lekcijas svētdienas skolu kursantiem. Nenovērtējamu ieguldījumu svētdienas skolu skolotāju sagatavošanā ilggadēji devuši profesors Visvaldis Klīve, prāvests Alberts Ozols, Maija Grendze, Juris Cālītis un citi.

   Arī materiālais atbalsts, kas bija nepieciešams, lai svētdienas skolu darbs Latvijā varētu attīstīties, nāca no Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas. Trimdas tautieši ne tikai paši atbalstīja Latvijas garīgos centienus, bet ieinteresēja un palīdzības darbā iesaistīja arī ārzemju kristīgās palīdzības organizācijas. Te ievērojami nopelni ir bijušajam prāvestam, tagadējam arhibīskapam Elmāram Ernstam Rozītim no Vācijas.

   Svētdienas skolas skolotāja Olita Orbidāne sāka tulkot atsevišķus svētdienas skolu materiālus no angļu valodas. Svētdienas skolu skolotāju rīcībā nonāca aizvien vairāk kristīgu mācību materiālu arī citās svešvalodās – vācu, norvēģu, dāņu.

   1990. gadā plašsaziņas līdzekļos vairāk un vairāk tika atspoguļota bērnu kristīgā dzīve. Ar 1990. gadu Latvijas Radio žurnāliste Dzintra Krašauska man piedāvāja kopā ar viņu veidot jaunu radioprogrammu “Svētdienas skola”, kurš apmēram stundas garumā divas reizes nedēļā [reizi nedēļā ar atkārtojumu] skanētu ēterā pirmajā programmā. Ne mirkli nepārdomājot, es piekritu, nemaz nerēķinoties ar to, cik daudz laika un darba raidījumu sagatavošana prasīs. Šie raidījumi sastāvēja no trīs daļām: Bībeles lasījuma, mana katehēzes skaidrojuma un garīgās mūzikas daļas, ko vadīja muzikologs Oļģerts Šusts. Radioraidījums “Svētdienas skola” cauri gadiem joprojām turpina skanēt Latvijas Radio pirmajā programmā, tikai citā režijā un ar citu raidījuma saturu.

   No daudzajām lasītāju vēstulēm sapratu, ka klausītāju auditorija tālu pārsniedz mazos klausītājus. Šo raidījumu klausījās visu paaudžu cilvēki – kantora darbinieki savās darbavietās, pensionāri, slimnieki un ārsti... Rakstīja arī invalīdi, ieslodzīti savos dzīvokļos, bērni invalīdi, kuru izmisušie vecāki savās vēstulēs atklāja to baismo realitāti, kas tika padomju varas gados slēpta: bez invalīdu ratiņiem, bez iespējām nokāpt pa daudzstāvu māju trepēm, viņi vadīja izmisuma, nabadzības un ciešanu pilnus gadus savos dzīvokļos. Uz ielām, neredzot vai reti redzot kādu invalīdu, radās “sistēmai” vēlamais iespaids, ka padomju sabiedrībā invalīdu nemaz nav.

   Tā iepazinos arī ar Mārtiņu Cīruli, kura māte vēstulē pastāstīja traģisku faktu. Viņas dēls Krievijas armijā tā piekauts un sakropļots, ka mājās pārvedusi paralizētu, guļošu, kopjamu invalīdu. Jau 7 gadus viņa trūkumā un bezpalīdzībā bija pašaizliedzīgi kopusi savu dēlu. Viņa rakstīja, ka abi ar Mārtiņu regulāri klausoties raidījumu “Svētdienas skola”, un lūdza mani viņus apciemot.

   No tā laika ilgus gadus līdz pat Mārtiņa aiziešanai mūžībā dažādos veidos viņiem palīdzēju, vēlāk iesaistot palīgus arī no Baznīcas un Kristīgās skolas.

   Ar šī raidījuma starpniecību iepazinos ar vairākiem traģiskiem dzīves stāstiem, kas turpmākajos gados mani motivēja aizvien vairāk pievērsties palīdzībai invalīdiem, liekot pamatus ASV organizācijas “Bethphage mission” atbalstam Latvijas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

   Ziemsvētkos atjaunotās Teoloģijas fakultātes telpās notika Ziemassvētku eglīte raidījuma “Svētdienas skola” aktīvākajiem vēstuļu rakstītājiem. Bijām izveidojuši zīmējumu izstādi no atsūtītajiem zīmējumiem un ar balvām apdāvinājām pašus čaklākos vēstuļu rakstītājus. Šajā pasākumā piedalījās arī Slokas svētdienas skolas bērnu koris un koklētāju ansamblis. Raidījumu “Svētdienas skola” vadīju vienu gadu. Mana laika trūkuma dēļ to turpināja vadīt citi svētdienas skolu skolotāji.[10]

   Radio un televīzijas programmās sāka iesaistīties dažādu konfesiju svētdienas skolu bērni un skolotāji. Ar šo raidījumu un preses palīdzību notika kristīgā izglītošana visā sabiedrībā. Pamazām zuda ateisma ideoloģijas iesakņojušās bailes no baznīcas un daudz vecāku vēlējās iesaistīt savus bērnus svētdienas skolās.

   1990. gadā Sv. Pāvila draudzē nodibinājām svētdienas skolu bērniem invalīdiem, par kuras vadītāju vēlākajos gados kļuva tās audzēkne Dace Apsīte. Viņai no bērnības bija smagi kustību traucējumi, bet viņa dzīvoja daudzstāvu mājas augšējā stāvā. Svētdienas skolu kursanti katru sestdienu nesa uz rokām Daci pa trepēm augšā un lejā, vezdami viņu uz svētdienas skolu skolotāju sagatavošanas kursiem. Interesanti, ka viens no šiem jaunekļiem kļuva par Daces laulāto draugu un divu viņu bērnu tēvu. Dace vēlāk turpināja studijas un kļuva par sociālo pedagoģi.

   Svētdienas skolas bērniem invalīdiem atklāšanā piedalījās arī tā laika progresīvais izglītības ministrs Andris Piebalgs.

   Par šo svētdienas skolu plašāku rakstu “Vai Laimzemes skola?” ievietoju laikrakstā “Latvijas Jaunatne”, 1990. g. septembra numurā.

   Ar 1990. gadu sākās kristīgas audzināšanas darbs arī bāreņu namos un internātskolās. Iesaistījos Latvijas Bāreņu biedrības dibināšanā. Bāreņi tika kristīti, un viņiem par krustvecākiem pieteicās kristīgi cilvēki. “Latvijas Jaunatnē” 1990. gada 20. aprīlī publicēju rakstu “Svētdienas skola bāreņiem”.

   1990. gada Ziemassvētkos apmēram 100 luterāņu draudzēs notika bērnu dievkalpojumi.

   1991. gadā, kad Latvija atguva savu neatkarību, kad blakus Pāvila baznīcai un LU Teoloģijas fakultātei tika atvērta Rīgas 1. kristīgā skola, svētdienas skolu darbs varēja ieiet jaunā attīstības pakāpē.

   Pie Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes organizētie svētdienas skolu skolotāju sagatavošanas kursi rudenī tika atvērti trīs plūsmās. Vienā no tiem sāka sagatavot diakonus.

   Rīgas 1. kristīgajā skolā atvērām Svētdienas skolu metodisko kabinetu[11], kurā apkopojām bērnu kristīgo literatūru, svētdienas skolu skolotāju ieskaišu darbu konspektus un uzskates līdzekļus, vizuālos uzskates līdzekļus, videoierakstus un audioierakstus. Indrai Frišenbrūderei, kas kabinetu iekārtoja un vadīja, kopēšanas darbos palīdzēja Saulvedis Klīve.

   Tā kā svētdienas skolu skolotāji labi zināja ceļu, ko bija mērojuši, apmeklējot svētdienas skolu skolotāju sagatavošanas kursus, un nedēļas nogalēs bija pusdienojuši 1. kristīgās skolas ēdnīcā, bija ļoti ērti piekļūt Svētdienas skolu metodiskajam kabinetam.

   Pieaugot svētdienas skolu skaitam, radās nepieciešamība šo darbu pārskatīt un koordinēt, tāpēc nolēmām Latvijā izveidot svētdienas skolu tīklu, no katra prāvesta iecirkņa izvēlot vienu koordinatoru. Reizi divos mēnešos šie koordinatori brauca uz Rīgas 1. kristīgo skolu, lai sanāksmēs dalītos pieredzē, savstarpēji garīgi stiprinātos un vienotos par vadlīnijām – ko un kā mācīt.

   Bērnu zināšanu līmenis dažādās skolās joprojām bija ļoti atšķirīgs. Bija iesācēji un tādi, kuri svētdienas skolas apmeklējuši jau vairākus gadus. Svētdienas skolu koriem un ansambļiem noderēja kristīgo dziesmu notis un teksti, Lieldienu, Ziemassvētku uzvedumiem sagatavotie scenāriji.

   Kaut arī Metodiskais kabinets visiem bija pieejams un zināms, nereti trimdas latvieši man pārsūtīja vēstules, kurās atsevišķu draudžu svētdienas skolu skolotāji lūdza atsūtīt viņiem mācību materiālus.

   Saziedotos uzskates materiālus reģistrēja Svētdienas skolu metodiskajā kabinetā, un tie ceļoja no rokas rokā, tika izmantoti un nodoti tālāk iecirkņu svētdienas skolām. Izsniegtie un saņemtie materiāli tika rūpīgi reģistrēti, lai tie nepazustu, – Indra Frišenbrūdere šajā ziņā ieturēja stingru uzskaites kārtību, kaut gan dažreiz viņai nācās ilgi zvanīt un meklēt noklīdušos materiālus.

   Ar 1991. gadu sākās arī lokālie svētdienas skolu skolotāju sagatavošanas kursi: Saldū, Alūksnē, Ventspilī, Jēkabpilī, Liepājā un citur. Lokālajos kursos piedalījās arī konsultanti, piemēram, profesors Visvaldis Klīve, profesors Kārlis Ozoliņš (ASV), Juris Cālītis, Vija Klīve, Andris Sedliņš (ASV) un citi.

   Arvien lielāku ievērību guva svētdienas skolu rīkotās vasaras nometnes, piemēram, Dundagā, Liepājā, Ventspilī, Saldū un citur. Līdz ar to, sākot ar 1992. gadu, pamatdarbs arvien noteiktāk sāka attīstīties 14 prāvestu iecirkņos, tāpat kā tas bija Latvijas brīvvalsts gados. Taču tikpat nozīmīga bija koordinatoru regulārā tikšanās reizi divos mēnešos Rīgas 1. kristīgajā skolā – koordinācijas centrā. Nenovērtējamu, nesavtīgu darbu svētdienas skolu attīstībā Latvijā ieguldījuši svētdienas skolu koordinatori.

   1992. gada 21. maijā toreizējais arhibīskaps Kārlis Gailītis rakstīja oficiālā man adresētā vēstulē (Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorijas vēstule Nr. 272): “Uzskatu – to arī atzīmēju savā atskaitē Sinodē – ka tieši svētdienas skolu darba straujā attīstība laika posmā starp abām pēdējām Sinodēm (1989–1992) ir varbūt pats vērtīgākais sasniegums mūsu Baznīcas dzīvē šajā laikā. Pie tam tas ir panākums, ko nebūtu iespējams paveikt vienam vai dažiem cilvēkiem – tas patiesībā ir tautas kustības, daudzu cilvēku slāpju rezultāts. Tomēr es, protams, atzīstu Jūsu iniciatīvas un paveiktā darba ļoti lielo nozīmi pie šī draudžu svētdienas skolu tīkla attīstības.”

   1992. gada novembrī arhibīskaps Gailītis traģiski aizgāja mūžībā.

   Vienlaicīgi vadot kristīgo skolu, turpināju pārraudzīt arī svētdienas skolu darba koordināciju, kas bija nepieciešams, lai darbs turpinātu attīstīties. Līdzšinējos gados biju iepazinusi gan svētdienas skolu skolotājus, gan draudžu mācītājus, gan arī vietējo draudžu apstākļus.

   1993. gada 31. janvāra laikrakstā “Svētdienas Rīts” rakstīju:

   “Jau otro gadu mūsu svētdienas skolu darbs turpina attīstīties un pilnveidoties prāvestu iecirkņu svētdienas skolu koordinatoru vadībā. Reizi divos mēnešos notiek koordinatoru sanāksmes Rīgas 1. kristīgās skolas telpās. Pēdējā sanāksmē, kura notika 1992. gada 5. decembrī, piedalījās 15 svētdienas skolu koordinatori un viņu vietnieki no visiem prāvestu iecirkņiem. Sanāksmē tika izskatīta jaunākā metodiskā literatūra un Maijas Grendzes sagatavotā un Latvijā izdotā ticības mācības darba burtnīca.

   Dalībnieki izteica priekšlikumus par jauno grāmatu izdošanu. Atzinīgi tika novērtēts priekšlikums izdot prāvesta Alberta Ozola grāmatas “Paceliet balsis!” un “Vairāk gaismas un prieka”. Jau uzsākta šo grāmatu sagatavošana izdošanai.

   Svētdienas skolu koordinatori sniedza pārskatus un ziņojumus par darbu prāvestu iecirkņos. Padarīts daudz: atvērtas jaunas svētdienas skolas, pieaudzis bērnu skaits jau esošajās svētdienas skolās, draudzēs darbojas bērnu ansambļi, kori, teātra grupas un orķestri. Vairākos prāvestu iecirkņos notiek svētdienas skolu skolotāju sagatavošanas kursi.

   Par šo darbu jāpateicas gan koordinatoriem, gan skolotājiem, kuri, neraugoties uz pretrunām un grūtībām, audzina mūsu Baznīcas nākotni.

   Sanāksmē koordinatori sadalīja pa prāvestu iecirkņiem no Zviedrijas saņemto palīdzības sūtījumu – 4700 DM un 1000 ASV dolārus slimu un trūcīgu bērnu atbalstīšanai.

   Nākamajā sanāksmē – 6. februārī plkst. 11 – koordinatori saņems naudas līdzekļus, kuri nākuši no LELBA, lai varētu palīdzēt samaksāt ceļanaudu svētdienas skolu skolotājiem un palīdzētu attīstīt svētdienas skolu darbu draudzēs.

   Diemžēl ir draudzes, kuras darbojas savrup un kopīgā svētdienas skolu darbā neiesaistās. Ir arī draudzes, kuras svētdienas skolu darbu neatbalsta, uzskatot svētdienas skolu par traucējošu separātu organizāciju.

   Publicējam koordinatoru mājas adreses un telefona numurus, lai tie skolotāji, kuri vēl nav paguvuši saistīties ar savu koordinatoru, varētu to izdarīt:

1. Rīgas pils. iec., Vija Auriņa.. 2. Rīgas raj. iec., Marita Gavriļenko.. 3. Sēlpils iec., Aija Kusiņa.. 4. Cēsu–Madonas iec., Ilze Druviņa.. 5. Valkas–Valmieras iec., Dace Ozola.. 6. Gulbenes iec., Baiba Jansone.. 7. Grobiņas iec., Līga Alksne.. 8. Kandavas iec., Māra Dzērve.. 9. Piltenes iec., Tamāra Kēlere.. 10. Kuldīgas iec., Jana Pirro.. 11. Latgales iec., Mirdza Bērziņa.. 12. Bauskas iec., Sandra Rozenberga.. 13. Jelgavas iec., Ingūna Lešcevica.. 14. Dobeles iec., Helēna Andersone.. .”

   Svētdienas skolu skolotāju sagatavošanas kursi, paveroties iespējai Latvijas skolās mācīt kristīgo mācību, pārauga augstākā profesionālās sagatavošanas pakāpē. Svētdienas skolu skolotāji bija pirmie, kuri valsts skolās sāka pasniegt kristīgo mācību.[12] Kad Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte pārcēlās no Augusta Deglava ielas uz Latvijas Universitātes centrālo ēku Raiņa bulvārī, Teoloģijas fakultātes dekāns par kursu vadītāju manā vietā nozīmēja no ASV atbraukušo mācītāju Austru Reini.[13]

   Svētdienas skolu koordinatori savos prāvesta iecirkņos turpināja darboties aizvien patstāvīgāk. Daļa svētdienas skolu skolotāju strādāja arī valsts skolās; atsevišķās vietās, kur draudzes joprojām vēl nebija atguvušas savus īpašumus, svētdienas skolu nodarbības nedēļas nogalēs notika valsts skolās. Indra Frišenbrūdere priekšzīmīgi vadīja Svētdienas skolu metodisko kabinetu. Lielu atbalstu svētdienas skolu koordinācijas darbā man sniedza Rīgas 1. kristīgās skolas direktora vietniece mācību darbā skolotāja Evita Vincēviča. Viņa bija sākusi veikt atbildīgās sekretāres pienākumus darbā ar svētdienas skolu koordinatoriem. Laikrakstā “Svētdienas Rīts”, 1993. gada 9. maija numurā, pēc mūsu kārtējās svētdienas skolu skolotāju koordinācijas sanāksmes viņa rakstīja:

   “1. maijā Rīgas 1. kristīgajā skolā notika prāvestu iecirkņu svētdienas skolu skolotāju sanāksme, kurā tika sniegts pārskats par šajā gadā paveikto.

   Ievērojami pieaudzis svētdienas skolu skolēnu skaits, izveidojušās jaunas svētdienas skolas Katlakalnā, Baltezera pansionātā, Baldones pansionātā (Rīgas lauku iecirknis), Bērsteles un Birstaļu draudzēs (Bauskas iecirknis). Svētdienas skolās ir nodibināti bērnu mūzikas ansambļi, kuri sniedz koncertus baznīcās, pansionātos un bērnunamos.

   Lielais bērnu skaits liek domāt par nepieciešamību pēc jauniem skolotājiem un to sagatavošanu. Svētdienas skolas skolotāju kursi tika organizēti Kandavas, Cēsu, Sēlpils, Latgales, Piltenes, Grobiņas, Rīgas prāvesta iecirkņos.

   Vasaras nometnes svētdienas skolas bērniem un jauniešiem ir paredzēts rīkot Apšuciemā (Kandavas iec.), Kalnciemā (Jelgavas iec.), Burtniekos (Valmieras iec.), Naudītē (Dobeles iec.), Nīgrandē (Kuldīgas iec.), Vecogrē, Jaunpiebalgā, Gaujienā, Straupē (Cēsu iec.), Sēlpilī (Sēlpils un Bauskas iec.), Subatē (Latgales iec.), Zaubē (Rīgas lauku iec.).

   Dobelē nākamajā gadā ir iecerēts atvērt kristīgu skolu. Par kristīgu skolu vai bērnudārzu veidošanu domā arī Liepājas un Daugavpils skolotāji.

   Prāvestu iecirkņu svētdienas skolu koordinatori pārrunāja jautājumus par jaunu programmu izstrādāšanu, bērnu liturģijas veidošanu, reliģijas mācības literatūras iegādi.

   Koordinatori izteica lielu atzinību prāvestam J. Bērziņam (Latgales iec.), prāvestam M. Plātem (Sēlpils iec.) un mācītājam A. Beimanim (Rīgas lauku iec.) par palīdzību un sadarbību svētdienas skolu darbā.

   Svētdienas skolu koordinatori iepazinās ar gaidāmās kristīgo skolotāju konferences programmu.”

   Ar 1993. gada rudeni LELB Konsistorija lūdza Svētdienas skolu metodiskajam kabinetam pārcelties uz Konsistorijas telpām Mazā Pils ielā 4[14], un par svētdienas skolu darba vadītāju tika nozīmēta Gundega Lapiņa no Rīgas Lutera draudzes.

[1] “Zilais brīnums” – čekas cietums Liepājas centrā. (Šeit un turpmāk – Elmīras Cacures piezīmes.)

[2] Volgemute V. Kur gan ceļas ļaunums / V. Volgemutes stāstījumu pierakstījusi D. Meistere // Komunists. – 1988. – 5. aug.

[3] Sākotnēji tās ne vienmēr bija svētdienas skolas ar regulārām nodarbībām, bet gan bērnu dievkalpojumi un atsevišķas tikšanās reizes, tā ka pašu draudžu svētdienas skolu dibināšanas datējumi atšķiras no V. Volgemutes-Rozītes rakstītā. Piemēram, Slokas draudze par savas svētdienas skolas dzimšanu uzskata 1989. gadu, Rīgas Jēzus draudze – 1985. gadu.

[4] Kā liecina mācītājs Juris Rubenis, šie notikumi nebija tā laika Baznīcas vadības vai kādas mācītāju sanāksmes inspirēti, tos veicināja sabiedriski politiskais klimats Latvijā, īpaši Latvijas Tautas frontes 1. kongresa izraisītā rezonanse.

[5] Padomju Jaunatne. – 1989. – 15. jūnijs.

[6] Svētdienas Rīts. – 1989. – 23. jūlijs.

[7] Volgemute V. Labais Gans. – R.: Zvaigzne, 1994. – 2. pārstrād. izd.

[8] LELB kalendārs 1991. – R.: LELB Konsistorija, 1990. – 154.–156. lpp.

[9] Skolotājiem bez priekšzināšanām un skolotājiem, kas jau bija apmeklējuši sešu mēnešu kursus.

[10] Sk. arī Rīgas Jēzus draudzes svētdienas skolas vēsturi, “Mūsu devums radio svētdienas skolām”. Raidījums “Svētdienas skola” radio un televīzijas programmā “Rīgas Viļņi” iekļauts, sākot ar 1990. g. 8. oktobri; kā raidījuma veidotāja līdz pat 1991. g. 25. martam minēta V. Volgemute. Nākamajos raidījumos veidotāji nav norādīti. Tie bijuši dažādi mācītāji un svētdienas skolas skolotāji. Bērni raidījumos iesaistīti tikai ar laiku.

[11] 1991./1992. g.

[12] Šādas tiesības bija skolotājiem ar pedagoģisko izglītību.

[13] Teoloģijas fakultāte sagatavoja kristīgās mācības skolotājus, bet svētdienas skolu skolotāju sagatavošana vairāk koncentrējās prāvestu iecirkņos.

[14] Baznīcas gadagrāmatā 1999. gadam (R.: Svētdienas Rīts, 1998. – 237. lpp.) ir informācija, ka Metodiskais kabinets Konsistorijas telpās darbojas kopš 1997. gada; informācija no laikraksta “Svētdienas Rīts” (1994. – 24. jūl. – Nr. 19. – 3. lpp.) liecina, ka vēl 1994. gadā Metodiskais kabinets bijis Rīgas 1. kristīgajā skolā.